Pirmo Vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku laikmetā Latvijas teritoriju sasniedza pirmie lielās transporta revolūcijas viļņi, kas tolaik bija pārņēmusi Eiropu. Jaunās tehnoloģijas ievērojami atviegloja pasažieru un kravu pārvadāšanu. 19. gadsimta 60.-80. gados tika arī likti pamatakmeņi mūsdienu Latvijas transporta infrastruktūrai, bez kuras mums grūti iedomāties savu ikdienas dzīvi.
Divpadsmit gadus pirms dziedāšanas svētkiem pabeidza pirmās dzelzceļa līnijas būvniecību, kas savienoja Rīgu ar Krievijas impēriju, kuras sastāvā Latvijas teritorija tobrīd atradās. 1861. gadā atklātā dzelzceļa satiksme starp Rīgu un Daugavpili ļāva pasažieriem un kravām kursēt uz impērijas galvaspilsētu – Pēterburgu (līniju Daugavpils–Pēterburga atklāja 1860. gadā), bet gadu vēlāk – arī uz Varšavu un tālāk Vīni un pārējo Eiropu.
Dzelzceļš bija sava laika augstākais tehnoloģiskais sasniegums, kuru laikabiedri apbrīnoja un par kuru šausminājās (kā jau par katru revolucionāru tehnoloģiju, kas apvērš ierasto dzīvi). Dārdoši skaļie un kūpošie dzelzs briesmoņi dažam lauku idilles apjūsmotājam kalpoja kā drošs apliecinājums par tuvajām laiku beigām un pasaules galu. Citiem – pirmām kārtām pilsētu tirgotājiem un fabrikantiem – par jaunās pasaules un jauna laikmeta sākumu.
Dzelzceļa līnijas kļuva par Latvijas ekonomiskās labklājības mugurkaulu, jo ļāva savienot Baltijas jūras ostas ar neaptverami plašo Krievijas tirgu. No Krievijas vidienes uz Rīgu un tālāk uz Eiropu plūda labība, lini un kokmateriāli, bet pretējā virzienā – dažādas mašīnas un instrumenti, izejvielas ķīmiskajai rūpniecībai un metālapstrādei, kā arī plaša patēriņa preces. Dzelzceļa līniju būvei vienmēr sekoja ostu uzplaukums, bet tam – pilsētu augšupeja un iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugums.
Sākotnēji dzelzceļš kalpoja galvenokārt kravu pārvadāšanai. Uzsākot savu darbību, Dinaburgas dzelzceļa sabiedrības (tās īpašumā sākotnēji atradās Rīgas-Daugavpils līnija) rīcībā bija 40 lokomotīves, 48 pasažieru vagoni, 247 preču vagoni un 6 sniega šķūrētāji. 19. gadsimta 70. gados pa šo dzelzceļa līniju gadā pārvadāja aptuveni 90 tūkstošus pasažieru, kas nebija daudz. Rēķinot uz līnijas garumu, vismaz divreiz intensīvāka pasažieru kustība notika pa Rīgas-Jelgavas dzelzceļu, pa kuru kustība sākās 1868. gadā. Līdz pat 19. gadsimta beigām vienīgā Latvijas dzelzceļa līnija, kas pārvadāja galvenokārt pasažierus nevis kravas, bija Rīgas-Tukuma dzelzceļš, kas katru gadu no Rīgas uz Jūrmalu veda desmitiem tūkstošus atpūtnieku.
Dzelzceļa ienākšana pilsētās ievērojami transformēja gan to vizuālo tēlu, gan attīstības dinamiku. Dzelzceļa tilti kļuva par pirmajiem pastāvīgajiem tiltiem pār lielajiem ūdens šķēršļiem – Daugavu un Lielupi. Līdz tam Jelgavā un Rīgā pastāvēja tikai pagaidu plostu jeb pontonu tilti, kuri bija būvēti no koka un kurus rudenī (parasti novembrī) novāca un atjaunoja tikai pavasarī pēc palu beigām. Jelgavā dzelzceļa tiltu atklāja 1869. gadā, bet Rīgā – 1872. gadā. Tagad netraucēta kravu un arī pasažieru satiksme pāri upēm varēja notikt cauru gadu, kas ļāva pilsētām straujāk attīstīties.
Ja agrākos gadsimtos Rīgas “dabiskās” robežas veidoja nocietinājumi (pilsētas mūri un bastioni) vai ūdens šķēršļi, tad 19. gadsimta beigās par tādām kļuva dzelzceļa loks, kas no visām pusēm apskāva pilsētas centrālo daļu. Dzelzceļa atzari veda uz lielajiem rūpniecības uzņēmumiem un ap tiem veidojās strādnieku dzīvojamie rajoni – Sarkandaugava, Grīziņkalns, Torņakalns, Zasulauks, Čiekurkalns. 1873. gadā, lai savienotu Rīgas staciju un dzelzceļa tiltu, starp Vecrīgu un agrāko pilsētas nocietinājumu grāvi uzbūvēja uzbērumu, radot vizuāli iespaidīgu barjeru starp Vecrīgu un Maskavas priekšpilsētu. Arī citviet, vismaz līdz Gaisa tilta būvniecībai 1906. gadā un citu satiksmes pārvadu celtniecībai, dzelzceļš kalpoja kā robeža starp Rīgu un “Ārrīgu” – pilsētas daļu ar sakņudārziem, ganībām un atpūtas vietām.
Transporta revolūcija skāra ne tikai tālos preču un pasažieru pārvadājumus, bet arī pilsētu transportu. Nākamajā gadā pēc pirmajiem Vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem Rīgā sāka kursēt jauns satiksmes līdzeklis – vienpadsmitvietīgs zirgu omnibuss, ko var uzskatīt par Rīgas sabiedriskā transporta aizsākumu. Līdz tam pasažierus pārvadāja tikai vieglie ormaņi (pavisam Rīgā to bija ap 1000). Omnibusa pirmās divas līnijas savienoja Rātslaukumu ar Lielo Pumpi (tirgus vieta līdzās mūsdienu Jaunajai Ģertrūdes baznīcai Brīvības ielā) un Rīgas amatnieku biedrību Vecrīgā ar Matīsa ielu. 1880. gadā zirgu omnibusa līniju atklāja Pārdaugavā. 1882. gadā lēno zirgu omnibusu (tas pārvietojās ar 5-6 kilometru stundā ātrumu) nomainīja zirgu tramvajs – vagonu ar 40 pasažieriem zirgi vilka pa sliežu ceļu ar 10 kilometru stundā lielu ātrumu.
Ne zirgu omnibuss, ne zirgu tramvajs nespēja izkonkurēt ormaņus, kuri vēl līdz 20. gadsimta sākumam, kad parādījās elektriskais ielu tramvajs, kalpoja par galveno transporta veidu. Arī preces galvenokārt pa pilsētu pārvadāja ar pajūgiem – tā sauktajiem “smagajiem ormaņiem”. 1913. gadā Rīgā bija saskaitīti 1600 vieglie un 5000 smagie ormaņi.
Vēl viens pilsētai svarīgs pārvietošanās veids 19. gadsimtā bija upju transports. Sevišķi svarīgs tas bija laikā kamēr koka tilts (saukts arī par “Lībekas tiltu”) bija noņemts un Daugava vēl nebija aizsalusi. Satiksme pāri Daugavai notika vai nu ar airu laivām, vai pasažieru kuģīšiem. Līdz pat 1884. gadam tiesības pārvadāt pasažierus ar kuģīšiem Rīgas dome bija nodevusi privāta uzņēmēja rokās. Vēlāk Rīgas pašvaldība pati iegādājās vairākus kuģīšus un pārņēma šo biznesu savās rokās, kas turpmāk pilsētai nesa milzu ienākumus. 1913. gadā pasažieru kuģīši pārvadāja 7,8 miljonus pasažierus. Brauciens ar pasažieru kuģīti pirmajā klasē maksāja 3 līdz 10 kapeikas, bet otrajā klasē – 2 līdz 4 kapeikas.
Upju transporta popularitāti noteica galvenokārt pastāvīgu tiltu trūkums pāri Daugavai. Tikai īsi pirms 1. pasaules kara sākuma, 1914. gada 8. aprīlī līdzās vecajam dzelzceļa tiltam (“Zemgales tiltam”) atklāja jauno dzelzceļa tiltu. Neskatoties uz daudzām iedzīvotāju petīcijām, pilsētas vadība vairākkārt atlika pastāvīga braucamā tilta būvniecību pāri Daugavai. Tāpat populāri upju transporta maršruti gāja uz Bolderāju, Mīlgrāvi, Jūrmalu. Tomēr attīstoties dzelzceļa pārvadājumiem (1875. gadā sākās pasažieru kustība uz Bolderāju), upju kuģīši pamazām zaudēja popularitāti, jo tas bija daudz lēnāks (kaut arī parasti lētāks) pārvietošanās veids. Tomēr upju transports, sevišķi kravu pārvadājumos, līdz pat autotransporta attīstībai 20. gadsimtā, saglabājās kā ļoti svarīgs satiksmes veids.
