Kopā sanākšana Pirmajos Vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos 1873. gadā nebūtu bijusi iespējama bez preses attīstības visā 19. gadsimta garumā. Periodiskie izdevumi palīdzēja veidot latviešu nācijas vienotības pamatus, jo laikrakstu lasīšanas procesā nostiprinājās priekšstati par tautas kopību, kas gadsimta pēdējās desmitgadēs tika aktīvi veicināti praktiskā darbā, tostarp ar Rīgas Latviešu biedrības un citu biedrību rosinātajām aktivitātēm. 19. gadsimta preses vēsture ir liecība pakāpeniski paplašinātajam zināšanu un priekšstatu laukam, kas strauji veidoja un mainīja lasītāju pasaules uzskatus.
Latviešu periodikas aizsākumi visciešāk saistāmi ar Jelgavā izdoto laikrakstu “Latviešu Avīzes”, kas iznāca no 1822. gada. Tā lielā mērā bija tautas apgaismības ideju ietekmē radusies vācbaltiešu intelektuāļu – mācītāju un literātu – iniciatīva, kas, laikposmā pēc dzimtbūšanas atcelšanas uzsākot debates par zemnieku kārtas, tā dēvēto nevāciešu, sociālās un intelektuālās attīstības iespējām, tiecās kļūt par regulējošu spēku, veicinot latviešu izglītību, tomēr uzskatot par nepieciešamu saglabāt arī Baltijas sabiedrībā tradicionālās kārtu atšķirības. Šāda pieeja lielā mērā ietekmēja gan laikraksta saturu, gan veidu, kā tika risināta saruna ar lasītājiem.
Nozīmīgs pavērsiena punkts latviešu periodikas vēsturē saistāms ar 1856. gadu, kad sāk iznākt pirmā latviešu tautības redaktora Anša Leitāna vadītais laikraksts “Mājas Viesis”. Šis notikums ir daļa no būtiskām laikmeta pārvērtībām, jo tieši šajā pašā gadā Tērbatas (tagad Tartu) Universitātē Igaunijā pēc Krišjāņa Valdemāra un citu jaunlatviešu ierosmes nodibināta pirmā neformālā latviešu studentu apvienība un iznāk Jura Alunāna atdzejas krājums “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas”. Savukārt 1859. gadā izdots pirmais ģeogrāfijas apcerējums “Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (viens no tā autoriem ir Krišjānis Barons), kas ir daļa no jaunlatviešu centieniem ievērojami paplašināt latviešu intelektuālo apvārsni. Šī notikumu hronoloģija ļauj pārliecinoši saistīt laikrakstu “Mājas Viesis” ar svarīgākajām laikmeta pārmaiņām, tostarp ievērojamu informācijas apjoma palielināšanos, jo viens no iemesliem, kādēļ tika atļauta šī laikraksta publicēšana, bija tolaik aktuālie Krievijas un Turcijas kara notikumi un nepieciešamība par tiem informēt, sniedzot zemniekiem saprotamas un patriotiskas politiskās ziņas. Lai gan “Mājas Viesim” tā darbības vēlākajā laikā pārmests konservatīvisms, Ansis Leitāns, tolaik populāru romānu tulkotājs, kura darbi ievērojami sekmēja latviešu lasītāju skaita pieaugumu, bija ieinteresēts veicināt zināšanas. Šajā virzienā “Mājas Viesa” piemēram sekoja arī citi, visai dažādas ievirzes izdevumi, kas pamazām veidoja to lasītāju tīklu, kuri bija ieinteresēti aktuālo jautājumu apspriešanā.
Par laikrakstu, kurš latviešu sabiedrībā pirmo reizi konsekventi aktualizēja Eiropas idejas, uzskatāms pēc jaunlatviešu iniciatīvas Pēterburgā izdotais laikraksts “Pēterburgas Avīzes”, kas ar pārtraukumiem iznāca no 1862. gada līdz 1865. gadam un kurā līdzdarbojās jaunlatviešu ievērojamākie pārstāvji – Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs un citi. Šī laikraksta izdošana Krievijas impērijas galvaspilsētā saistīta ar tā veidotāju apzinātu stratēģiju, lai pēc iespējas izvairītos no cenzūras ietekmes, kas Baltijas provincēs vācbaltiešu pretdarbības rezultātā bija īpaši stingra. Lai gan šāda pieeja attaisnojās tikai īslaicīgi, laikraksta radikālisms nepārprotami iezīmēja pāreju no vienkāršota ziņu pasnieguma, kas pielāgots arī mazāk prasīgu lasītāju interesēm, uz mudināšanu domāt un veidot latviešu nāciju kā līdzvērtīgu citām, paredzot tai gan piepildāmus praktiskus mērķus, gan augstvērtīgu gara dzīvi, kurā svarīga loma arī elitārajai kultūrai.
Izglītoto latviešu nākamā paaudze, daļa no kuras jau bija materiāli ievērojami nostiprinājusies, kļuva par Rīgas Latviešu biedrības veidotājiem, pēc ilgākām pūlēm 19. gadsimta 60. gadu beigās saņemot oficiālu atļauju tās darbības uzsākšanai. Par biedrības ideju paudēju kļuva laikraksts “Baltijas Vēstnesis”, kas no 1868. gada iznāca Rīgā Bernharda Dīriķa vadībā. Lielā mērā tieši šim laikrakstam jāpateicas par latviešu sabiedrības praktisko rosmju koordināciju nākamo divu gadu desmitu laikā, kas ir Pirmo Vispārīgo latviešu dziesmu svētku, kā arī nākamo svētku sagatavošanas un norises posms. Rīgas Latviešu biedrības komisijas aktīvi rosināja arī vērtīgu grāmatu izdošanu, tāpat kā latviešu tautasdziesmu un citu garamantu vākumu. Mazpilsētu iedzīvotāju un zemnieku vidē savukārt plaši lasīti laikraksti bija “Balss” un “Baltijas Zemkopis”, kura redaktors Juris Māters bija viena no sava laikmeta spilgtākajām personībām, arī romāna “Sadzīves viļņi” (1879) autors. Šo atšķirīgo, dažkārt savstarpējos strīdos iesaistīto, bet būtībā līdzīgas idejas pārstāvējušo preses izdevumu rosmes bija svarīgas ilgākā laika posmā, un par to kulmināciju var uzlūkot 1896. gadā notikušo Latviešu etnogrāfisko izstādi, kas norisinājās Rīgā no 15. augusta līdz 30. septembrim. Tā apkopoja svarīgākos sasniegumus visās materiālās un garīgās dzīves jomās un tās ietvaros tika organizēti arī daudzi pasākumi. Šī izstāde izpelnījās ārkārtēju interesi jau sagatavošanas posmā, kļūstot par spilgtu tautas kopības apliecinājumu neraugoties uz paaudžu un uzskatu atšķirībām.
Viedokļu daudzveidība bija vērojama jau iepriekš, tostarp dažādajos vērtējumos, ar kādiem tika sagaidīti un pavadīti 1888. gadā notikušie Trešie Vispārīgie latviešu dziesmu svētki. Kaut gan tieši saistībā ar šo notikumu tika publicēts viens no 19. gadsimta otrās puses pazīstamākajiem literārajiem darbiem, kas spilgti pauda nacionālās idejas, Andreja Pumpura eposs “Lāčplēsis”, zināmu skepsi svētku veidotāju darbības vērtējumā atklāj Pēterburgas Universitātes juridiskās fakultātes absolventa Jāņa Pliekšāna – vēlākā dzejnieka Raiņa – vērojumi, kas tika pausti krājumā “Apdziedāšanās dziesmas Trešajiem vispārīgajiem latviešu dziesmu svētkiem”. Šīs viedokļu atšķirības un jaunu noskaņu veidošanās sabiedrībā atspoguļojas arī preses izdevumos. Līdzās “Baltijas Vēstnesim” svarīgu vietu kopš 19. gadsimta 80. gadu nogales ieņēma laikraksts “Dienas Lapa”, kura redaktors no 1891. gada līdz 1895. gadam bija Jānis Pliekšāns. Laikrakstā tika aktīvi skartas sociālās pretrunas un kritizēta nelīdztiesība sabiedrībā. Tomēr, lai gan nacionālie jautājumi “Dienas Lapas” interešu lokā bija tikai pastarpināti, interesi par tiem apliecina Āronu Matīsa vadītais šī laikraksta etnogrāfiskais pielikums.
19. gadsimta 90. gadu otrās puses spilgtākajiem izdevumiem pieder redaktora Pētera Zālīša vadībā iznākušais “Mājas Viesa Mēnešraksts”, kā arī viņa pārņemtie laikraksti “Mājas Viesis” un “Dienas Lapa”. Jēnas Universitātē studējušais Zālīte vēlējās popularizēt laikmetīgās filozofijas idejas un iepazīstināt latviešus ar ievērojamiem Eiropas literatūras un mākslas sasniegumiem, kuru vidū bija Raiņa un Aspazijas veiktais Johana Volfganga fon Gētes dramatiskās poēmas “Fausts” tulkojums. Mēnešraksta sadaļā “Mūsu bildes” bija ievietoti ievērojamu mākslas darbu attēli un to skaidrojumi kā mudinājums iepazīties ar nozīmīgām kultūras vērtībām. Zālīša vadīto laikrakstu redakcijas darbinieki gadsimtu mijā bija ievērojami rakstnieki – Aspazija, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Poruks un Augusts Deglavs, te tika publicēti daudzi viņu sacerējumi. Šo izdevumu darbība 19. gadsimta 90. gados ievērojami paplašināja latviešu sabiedrības priekšstatu apvārsni. Svarīga nozīme bija gan sekošanai Eiropas kultūras parādībām, gan interesei par latviešu nācijas garīgo dzīvi, spējot vēl labāk novērtēt arī svarīgāko iedibināto tradīciju vērtību, kuru vidū nu jau apzināti un nepārprotami vienu no centrālajām vietām ieņēma dziesmu svētku norises.
