Kopīga dziedāšana vispirms ir saistīta ar kristīgo baznīcu, tomēr šīs tradīcijas analīze nav  raksta uzdevums.  Apgaismības laikmetā, t.i., 17.-18. gadsimtā,  sakrālā mūzika  pārdzīvoja savveida krīzi. Ir visai iespējams, ka tieši apgaismības laikmets un laicīgās kultūras attīstība  ir devuši sākotnējo elpu koriem ārpus baznīcas. Baltijas vēsturiskā saikne ar vācu kultūru liek vispirms atskatīties uz koru vēsturi Vācijā. Tur patstāvīgi vīru kori sāka dibināties 19. gadsimta sākumā, saiknē ar  romantismam zīmīgo interesi par savu nacionālo identitāti un tautas mākslu. 

Daži fakti, kas mūsdienās mazāk pieminēti.

Berlīnē 1808. gada decembrī dibināts pirmais ar baznīcu nesaistītais vīru koris  Liedertafel. Kori dibinājis Berlīnes Dziedāšanas akadēmijas (Singakademie zu Berlin) direktors K. F. Celters (Zelter; 1758-1832) ar domu biedriem. Kora nosaukums Liedertafel prasa paskaidrojumu. Vārdam die Tafel vācu valodā ir vairākas nozīmes, un šeit ir domāts galds, pie kura sapulcējas, lai baudītu dziesmu. Korim vārds dots, atskatoties uz karaļa Artura leģendu – pie apaļā galda pulcējas domu biedri, kurus vieno jūsmīga mīlestība uz dziedāšanu. Berlīnē dibinātais pirmais koris bija slēgta vīriešu sabiedrība, viņi tikās reizi mēnesī pie sātīgi klāta galda, un dziesma bija viņu  tikšanās daļa. Tas ir Vācijai grūtais Napoleona karu laiks, vīriem svarīga ir  draudzīga tikšanās patriotiskā gaisotnē, un sākotnēji dziedāšana publikai (t.i., ārpus šīm tikšanās reizēm)  nenotika. Ar laiku veidojas arī citi kori ar tādu pat nosaukumu – gan Vācijā, gan kā dzimtenes tradīcijas turpinājums citās vāciešu mītnes zemēs, un arvien svarīgāka kļūst dziedāšana publikas priekšā. Ir saprotama vēlme koriem tikties, sadziedāties, un vācu zemēs notiek reģionāli dziesmu svētki, no kuriem izauguši Pirmie Vācu dziesmu svētki ( Deutsche Sängerfest), kas notika 04.-06.08.1845., Vircburgā. 

Tiem sekoja Vispārējie Vācu dziesmu svētki Lībekā, 26.-29.06.1847.  Uz svētkiem bija ieradušies 1800 dalībnieki, pārstāvot vairāk kā 100 korus no Vācijas un citām valstīm. Svētku norises aprakstā kā pašsaprotama koru kustības daļa atkārtoti pieminēti koru karogi.  No svētkos teiktajām runām noprotams, ka liela nozīme ir politiskajām idejām -  brīvība, pilsoņu tiesības, vācu kopība un vācu valsts, kas apvienotu  mazās valstiņas. 

Rīgā jau 18. gadsimta 60. gados dibināta Mūzikas biedrība (Musikalische Gesellschaft), kura gandrīz 70 gadus te bijusi vienīgā diletantu mūzikas biedrība. Vīru koris Liedertafel Rīgā izveidojās 1835. gadā, un kora pārstāvji piedalījušies arī dziesmu svētkos Lībekā. Vīru kori (gan Liedertafel, gan ar citiem nosaukumiem) dibinās un darbojas gan Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā, gan tālāk Krievijā. 

Ir saglabājušās ziņas par Mūzikas svētkiem (Musikfest) Rīgā, kas  notikuši 19.-21.05.1836. Varbūt tie bija pirmie šāda mēroga svētki Rīgā?  Starpcitu, viens no šo svētku sagatavošanas komitejas locekļiem ir birģermeistars Frīdrihs  Timms, mākslinieka Georga Vilhelma Timma tēvs. Svētku pirmajā dienā Doma baznīcā  atskaņota viena no 19. gs. pirmās puses nozīmīgākajām oratorijām  “Pastarā tiesa” (“Weltgericht”, A. Apela vārdi, komponists  Frīdrihs Šneiders), izpildītāji  - orķestris un apm. 350 dziedātāji (vīrieši un sievietes). Otrā diena – liels koncerts teātrī (t.i., Vāgnera namā), programmā ietverta Bēthovena 7. simfonija ( A-dur). Noticis arī brīvdabas koncerts Ķeizardārzā (t.i., Viesturdārzā), kur plašu programmu sniedz orķestris un vīru kori, tur izpildīts arī Bēthovena darbs “Kauja pie Vitorijas” (“Die Schlacht bei Vittoria”) jeb “Velingtona uzvara”. Repertuāra izvēle rada patiesu cieņu.

Par nākamo apm. 20 gadus ilgo periodu autorei neizdevās atrast informāciju. Bet ir saprotams,  ka doma par plašākiem vācu dziesmu svētkiem ir tikai laika jautājums.

Un 1857. gadā Tallinā (tolaik vēl Rēvelē) notiek Baltijas Dziesmu svētki (Baltische  Sängerfest). Joprojām piedalās tikai vīru kori.  Svētki gaidīti ar bažām, jo ir pirmie – vai izdosies? Vai no lielajām pilsētām kori brauks uz samērā mazāko Rēveli? Dažādu pēkšņu iemeslu dēļ nevar ierasties ne Rīgas Liedertafel koris, ne Jelgavas un Liepājas kori. Pavisam ieradušies ap 200 dziedātāji. Tomēr svētki notiek ar panākumiem. Kas notiks tālāk?

Iniciatīvu pārņem Rīga. Te ir izveidojušies jauni vīru kori (Rigaer Liederkranz, 1851; Rigasche Sängerkreis, 1859), un Vērmaņa dārzā 31.05.1860. noticis pirmais vīru koru koncerts, kad apm. 3000 klausītājiem nodziedātas vienpadsmit dziesmas. 

Un jau nākamajā gadā (29.06.-04.07.1861) Baltijas dziesmu svētki (Baltische Sängerfest) notiek Rīgā - 21 koris ar 688 dziedātājiem (tā savulaik saskaitījušas “Latviešu avīzes”).   Rīgas vīru kori un viesi - vīru kori ar karogiem no Aizputes, Jelgavas, Kuldīgas,  Liepājas, Limbažiem (starp šī kora dalībniekiem minēts kāds R. Tomsons – varbūt tiešām Rihards Tomsons te guvis savu pirmo dziesmu svētku pieredzi?), Cēsīm, no  Hapsalu, Kuresāres, Narvas,  Paides, Pērnavas, Rēveles (Tallinas), Tērbatas, Viljandi, no Kronštates, Maskavas, Pēterburgas. Gājienā kori iet katrs ar savu karogu, ir arī īpašs svētku karogs (dāmu dāvināts). Protams, visvairāk – vairāk nekā 300 - dziedātāju no Rīgas. Koncerti  Doma baznīcā (programmā ietverts arī Luidži Kerubīni “Rekviēms”) un Viesturdārzā jau ir tradīcija. Bet 1861. gadā Dziesmu svētku telpu saraksts guvis unikālu papildinājumu – tiek izmantota  jaunuzbūvētā Rīgas dzelzceļa stacija, kas vēl nav pilnīgi pabeigta. Te iekārtota koncertu halle (ar apm. 7000 vietām) un otra halle svētku dalībnieku ēdināšanai. Koncertu hallē dziedātas arī dziesmas “Dieva gods” (Die Ehre Gottes, K. Gellerta vārdi, L. Bēthovena mūzika) un “Māksliniekiem” (An die Künstler, Fr. Šillera vārdi, F. Mendelsona mūzika)

Dziesmu svētku tradīcijas tālāka attīstība ir likumsakarīga. Bet tas, ka no vācu dziesmu svētkiem ar varenu spēku izaug latviešu dziesmu svētki – tas ir likumsakarīgs varoņdarbs, ko veica mūsu skolotāji, mūsu mūziķi, mūsu dziedātāji. Viņi mācījās ne tikai dziedāt no smaga darba brīvajos vakaros un svētdienās,  viņi mācījās būt gan rīkotāji, gan izpildītāji, diskutēt un vienoties kopīga augsta mērķa vārdā, viņi mācījās cīnīties un uzvarēt.

Vēl pēc trīs gadiem (1864) notiks Jura Neikena organizētie dziesmu svētki Dikļos, un tad nāks 1873. gads un Pirmie Vispārīgie Latviešu dziedāšanas svētki. Domājams, tika iepazīta un izvērtēta gan vācu, gan Baltijas dziesmu svētku pieredze, un tika atrasta sava, latviskā pieeja. Savi mērķi, savas dziesmas. Kori kļūst daudzveidīgāki –  arī jauktie, sieviešu kori.Un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, mūsu dziesmu svētku garā atkārtojas iezīmes, kas tika pieminētas sakarā ar vācu dziesmu svētkiem 1840. gados -  draudzība, kopābūšanas prieks, nacionālā pašapziņa un patriotisms. Tas līdzdarbojās latviešu tautas kopības un spēka rūdīšanā. Viens no viņu varoņdarba rezultātiem – mūsu valsts Latvija. 

Un jājautā – vai mēs šodien esam šo seno varoņdarbu cienīgi mantinieki?