Latviešu inteliģences veidošanās process nav bijis tradicionāls: tā saknes atrodamas zemākajās sociālajās kārtās un laukos. Līdz ar to vēl jo interesantāks ir jautājums, kādā veidā latviešu zemnieku pēcnācējiem izdevās nokļūt inteliģenta statusā? 

Sabiedrības segregācija Latvijas teritorijā vēsturiski veidojās ne tikai pēc sociālo kārtu principa, bet arī pēc nacionālās piederības: latvieši pārstāvēja zemākās sociālās kārtas, bet vācieši – augstākās. Latvieši, kuriem izdevās paaugstināt savu turības vai izglītības līmeni, “pārcēlās” augstākā sociālajā kārtā, kas nozīmēja dažreiz gribētu, bet dažreiz negribētu asimilāciju vācu tautībā. 18.gadsimtā, kad Latvijas teritorija pilnībā tika iekļauta Krievijas impērijā, sociālās hierarhijas augstākās aprindas papildinājās arī ar krievu ierēdņiem.

Situācija mainījās 19.gs. vidū, līdz ar latviešu nācijas konsolidāciju un ar to saistīto nacionālās inteliģences veidošanos. 19.gs. sākumā Vidzemē un Kurzemē tika atcelta dzimtbūšana. Zemnieku brīvlaišanas likumi paātrināja ekonomikas attīstību, stimulēja pilsētu izaugsmi un paaugstināja labklājības līmeni. Daļa latviešu kļuva par nelielu īpašumu saimniekiem, dzirnavu un krogu nomniekiem, tirgotājiem un lauku saimniecību (viensētu) īpašniekiem. Labklājības un nacionālās pašapziņas pieaugšana stimulēja latviešus meklēt iespējas plašākai sociālajai mobilitātei. Kā viena no iespējām integrēties augstākā sociālajā kārtā, latviešu vidū plaši tika popularizēta izglītība. 

Zemnieku bērni elementāru izglītību (lasītprasmi, reliģiska satura zināšanas, baznīcas dziesmu dziedāšanu) Latvijas teritorijā kopš 17.gs. apguva galvenokārt mājmācībā, nedaudz plašākas zināšanas sniedza muižu skolas (izveidotas 18.gs. pirmajā pusē Vidzemē) un  pagastskolas (kopš 19.gs. pirmās puses Vidzemē un Kurzemē). Plašāku izglītību varēja iegūt draudzes skolās (izveidotas 17.gs. otrajā pusē). Elementāro zināšanu izplatīšanā kopš 17.gs. nozīmīga bija katoļu mūku ordeņu darbība Latgalē, kopš 18.gs. – hernhūtiešu kustība Vidzemē. 

Saskaņā ar 1868.gada Krievijas likumu izglītības iestādes iedalījās 3 kategorijās, no kurām trešā un otrā ietvēra pamatizglītību: III kategorijā ietilpa zemākās pamatizglītības iestādes, II – augstākās (piemēram, proģimnāzijas un apriņķa skolas, kuru mācību laiks nedrīkstēja būt mazāks kā trīs gadi). 1894.g. Vidzemē darbojās 678, Kurzemē – 573, Latgalē – 89 pamatizglītības iestādes. Lai gan zemākā pamatizglītība bija obligāta visiem Baltijas guberņu bērniem, gan zēniem, gan meitenēm, tās sistēma nebija vienota: gan laukos, gan pilsētās darbojās dažādi pamatizglītības iestāžu veidi; to darbībai trūka pēctecības; skolu uzturēšanā un pārvaldē piedalījās gan Krievijas Izglītības ministrija, gan vietējās lauku un pilsētu pašvaldības, gan baznīcas, gan muižniecība u.c. 

Kamēr zemnieku un strādnieku šķiras skološanās bija ļoti īsa, iekļūšanai vidusšķirā pietika ar jebkura veida izglītību. Kad 19.gs. otrajā pusē pamatizglītība Eiropā kļuva obligāta, vidusšķiras “latiņa” tika pacelta augstāk un pretendentiem uz augstāku sociālu statusu jau vajadzēja būt izglītotiem augstāka līmeņa mācību iestādē. Viena no šādām iespējām bija mācīties skolotāju seminārā, kur gan uzņēma tikai zēnus. Pedagoģiskais darbs 19.gs. bija iespēja sasniegt zināmu finansiālo vai garīgo neatkarību turpmākajai izglītībai vai profesijai, taču netika uzskatīts par vienīgo karjeru mūža garumā.

1833.g. Kurzemē skolotāju sagatavošanu uzsāka Dzērves pamatskola, taču tā nespēja atrisināt visas Kurzemes guberņas skolotāju sagatavošanas problēmas. 1841.g. darboties sāka Irlavas skolotāju seminārs. Tāpat kā Kurzemes, arī Vidzemes guberņā iniciatori skolotāju sagatavošanā bija mācītāji un daži muižnieki. Ar muižniecības atbalstu Valmieras draudzes mācītājs F.Volters uz Veisenfelsas skolotāju semināru nosūtīja mācīties J.Cimzi. Pēc viņa atgriešanās 1839.g. Valmierā tika atvērts skolotāju seminārs ar vācu mācību valodu (1849.g. pārcelts uz Valku). Seminārā blakus vispārizglītojošajiem priekšmetiem mācīja dziedāšanu, klavieru un ērģeļspēli, zīmēšanu, vingrošanu, darbu dārzā, skolas zinības (pedagoģiju), mācību praksi. 1890.g. seminārs savu darbību pārtrauca. Pavisam Vidzemes skolotāju semināru absolvēja 479 audzēkņi, 308 no tiem uzsāka darbu Vidzemē. Seminārā ir mācījušies J.Neikens, J.Kauliņš, Auseklis, Apsīšu Jēkabs, Baumaņu Kārlis. 

Skolotājus un garīdzniekus latviešu un igauņu pareizticīgo draudzēm gatavoja 1847.g. Rīgā atvērtā garīgā skola (no 1850.g. – garīgais seminārs). 1871.g. muižniecība Valkā atvēra Pagastskolu skolotāju semināru ar latviešu mācību valodu. Par semināra direktoru kļuva Cēsu draudzes skolas skolotājs Ā.Tērauds. 1887.g. Valkas Pagastskolu skolotāju seminārs tika slēgts. Seminārā tika sagatavoti ap 360 skolotāju. 1870.g. Rīgā darbu uzsāka Baltijas skolotāju seminārs ar krievu mācību valodu. Seminārs atradās valsts apgādībā un bija pakļauts Tērbatas mācību apgabala kuratoram. 

Skolotājus, arī šīs profesijas darbinieku daudzskaitlīguma dēļ, var uzskatīt par latviešu inteliģences pamatu. Pedagogs izsenis ir bijis ļoti ietekmīgs “masu medijs” – kuru nevar izvelēties nelasīt vai neklausīties, kuru nevar ignorēt. Skolotājs bija viena no cienījamākajām profesijām, viņš, mūsdienu terminoloģijā izsakoties, bija viedokļu līderis – savā apkārtnē bieži vien vislabāk izglītotais cilvēks, kurā ieklausījās ne tikai skolēni, bet visa apkārtējā sabiedrība. Tieši tāpēc skolotāju paustās idejas, viņu vērtību sistēma, iegūst visplašāko auditoriju. Latviešu skolotāji ideju par latvietību, izglītības nozīmi un vēlāk – arī par brīvu, patstāvīgu valsti iekodēja skolēnos un viņu vecākos, tādejādi to izplatot aizvien plašāk un plašāk. Tieši no pedagogu vidus nāca pirmie latviešu profesionālie literāti, publicisti, latviešu literārās valodas kopēji, tulkotāji, kultūras un izglītības biedrību vadītāji, bibliotēku veidotāji un Dziesmu svētku rīkotāji. Skolotāji pamatskolā bija profesija, kuras mācību programmā bija ietverta obligāta prasība pēc muzikālās izglītības, kas saglabājās līdz pat 20.gs. 90.gadiem.

19.gs. otrajā pusē visā Eiropā pieauga ģimnāziju u.c. vidējo mācību iestāžu skaits, tika dibinātas augstāka līmeņa skolas meitenēm. Taču līdz 19.gs. beigām latviešiem vidējās izglītības iestādes vēl bija maz pieejamas. Pirmkārt tas bija saistīts ar augsto mācību maksu, kā arī papildus izdevumiem, kas radās dzīvojot projām no mājām (dzīvokļa īre, uzturs). Šeit jāatgādina, ka latvieši galvenokārt dzīvoja laukos (1867.g. latvieši Rīgā veidoja 23% no iedzīvotāju skaita), bet ģimnāzijas bija pieejamas tikai pilsētās. Ģimnāzijas audzēkņiem bija nepieciešami arī formas tērpi un mācību līdzekļi. 

Jāpiemin arī tas, ka visas izglītības iestādes Latvijas teritorijā kontrolēja vācu muižniecība un vietējās krievu autoritātes. Mācību valoda ģimnāzijās bija vācu, no 1887.gada – krievu.    Zemāko kārtu bērni ģimnāzijās nebija īpaši gaidīti. Zemāko kārtu pārstāvjiem – kučieru, sulaiņu, veļas mazgātāju bērniem bija jāpaliek turpat, lai viņos neradītu neapmierinātību ar dzīvi, vecāku nicināšanu, naidu pret neizbēgamo īpašuma attiecību nevienlīdzību. Latviešu izglītošanai pretojās arī muižniecība, norādot, ka muižas var palikt bez strādniekiem un lauku mājas bez saimniekiem.

Taču, kā jau sacīts, paši latvieši aizvien vairāk sāka apzināties izglītības nozīmi, pieaugošā labklājība veicināja viņu ieplūšanu vidējās izglītības iestādēs. Ģimnāzijas deva izcilu ieguldījumu pirmās latviešu nacionālās atmodas līderu sagatavošanā: 19.gs. vidū un otrajā pusē izglītību ģimnāzijās ieguva K. Valdemārs (Liepājas ģimnāzija), J.Alunāns (Jelgavas ģimnāzija), Ā. Alunāns (Jelgavas ģimnāzija), K. Barons (Jelgavas ģimnāzija), F. Grosvalds (Rīgas Pilsētas ģimnāzija), K. Kundziņš (Jelgavas ģimnāzija), J. Krodzenieks (Rīgas Valsts ģimnāzija), A. Stērste (Aleksandra ģimnāzija Rīgā).

Mācības ģimnāzijās, protams, cēla latviešu pašapziņu, jo viņiem radās iespēja salīdzināt savus spēkus ar citiem jauniešiem un šajā sacensībā latvieši nebūt nebija pēdējie. Ģimnāzijas izglītība arī paplašināja redzesloku un deva iespēju salīdzināt latviešu kultūru ar citu tautu kultūrām un arī šis salīdzinājums nenāca latviešiem par sliktu. Tas radīja pamatu aicināt tautas brāļus apzināties savu līdzvērtīgo vietu starp citām Eiropas tautām. 

Laiks, kas tika pavadīts pamatizglītības pakāpēs, “kopīgā gara” veidošanai bija pārāk īss un pārāk pakļauts lokālās varas un baznīcas ietekmēm, savukārt augstākā izglītība bija pieejama tikai elitei. Savukārt ģimnāzijas izglītība piedāvāja kopīgu mācību programmu, savstarpēju jauniešu biedriskuma garu, kas atstāja pēdas uz visu mūžu. Tātad vidējās izglītības iestādēs latvieši ne tikai ieguva izglītību un plašāku redzesloku, bet arī “pleca izjūtu,” kam turpmāk bija nozīme nacionālās inteliģences konsolidācijā. 

Atbilstoši Krievijas tautas skaitīšanai, 1897.g. bija 5278 latviešu ar vidējo izglītību. 1901.g. ģimnāzijās mācījās 2173 zēni, no viņiem apmēram 13 % bija latvieši, bet 1906.g. Rīgas vidusskolās latviešu skaits bija pieaudzis līdz 24,7 %. Vidējo izglītību ieguvušo latviešu skaits nebija liels, taču jāņem vērā, ka ikviens no viņiem uzskatīja par savu pienākumu ne tikai strādāt savu maizes darbu, bet arī aktīvi līdzdarboties latviešu sabiedriskajā dzīvē un rosināt uz to arī savus tautiešus. F.Cielēns savās atmiņās par latviešu izglītību 20.gs. sākumā raksta: “Toreiz katru latvieti, kas beidza vidusskolu, tauta uzlūkoja ar cieņu un cerībām un viņu vārdus iespieda laikrakstos” (Cielēns, 1961). 

Spēja iegūt ģimnāzijas izglītību cēla latviešu pašapziņu, arī atļāva turpināt izglītību augstākā līmenī. Vīriešiem sekmīgas karjeras turpināšanā bija vairāk iespēju, jo viņi varēja mācīties augstākās izglītības institūcijās ārpus Latvijas teritorijas un iegūt tādas profesijas kā advokāts, ārsts vai filologs, kas bija populārākās pirmo latviešu inteliģentu vidū. 

Savukārt latviešu sieviešu situācija bija atšķirīga. Augstākā pieejamā izglītības pakāpe sievietei Krievijas teritorijā bija ģimnāzija, līdz 1905.g. universitātes izglītību sievietēm iegūt nebija ļauts. Nākamais iespējamais mācību līmenis pēc ģimnāzijas bija Augstākie sieviešu kursi Maskavā, Sanktpēterburgā, Kijevā.

1870.g. Krievijā tika izdoti sieviešu ģimnāziju noteikumi, kas paredzēja, ka ģimnāzijās bija jābūt septiņām klasēm, bet astotajā ģimnāzijas gadā varēja apgūt mājskolotājas profesiju. Noteikumos īpaši bija uzsvērts, ka ģimnāzijas ir paredzētas visu sociālo slāņu un reliģiju pārstāvjiem. Līdz pat 19.gs. beigām etniskais un sociālais sastāvs sieviešu ģimnāzijās bija tradicionāls – vairums skolnieču bija vācu un krievu muižnieku, tirgotāju un ierēdņu meitas. Tomēr pakāpeniski arī latviešu sieviešu vidū populāra kļuva mājskolotājas profesija, kuru ģimnāzijās ļāva apgūt 1870.g. likums. Mājskolotājas statuss solīja zināmu finansiālu neatkarību, karjeras attīstības iespējas un atbilda arī tam tēlam, kādu pieprasīja 19.gs. sabiedrība – sievišķīgu un reliģiski orientētu sievieti. Iespēja uzsākt patstāvīgas, cienījamas darba gaitas veicināja sieviešu finansiālo un psiholoģisko emancipāciju. Mājskolotājas profesija ne vienmēr kļuva par karjeru mūža garumā, bet tā bija labs, sabiedrības akceptēts starta laukums turpmākajai profesijai vai laulības dzīvei. 

Ģimnāzijas izglītība latviešu sievietēm atvēra iespēju piedalīties izglītības un kultūras procesos 20.gs. sākumā un neatkarīgajā Latvijas valstī. Kā piemēri minamas rakstnieces, publicistes un dzejniece Aspazija, I. Kaija, E. Zālīte; mākslinieces E. Viesture, M. Šmithena, L. Štengele, gleznotājas un skulptores, piemēram, M. Skulme, pedagoģes N. Draudziņa, A. Rūmane-Ķeniņa, B. E. Dzene, M. Bramberga, M. Plātere, M. Rogule, V. Seile.

Nobeigumā var sacīt, ka latviešu inteliģence konsolidējās ap tādām vērtībām kā izglītība, pedagoģija un mākslinieciskā jaunrade. Integrāciju augstākajās sociālajās kārtās latvieši panāca nevis ar finansiālo, bet gan ar intelektuālo sasniegumu – izglītības palīdzību, kas arī turpmāk nodrošināja izglītībai augstu vietu latviešu vērtību hierarhijā. 

Bibliogrāfija

Albisetti, J. C. (1993). The Feminization of Teaching in the Nnineteenth Century: a Comparative Perspective. History of Education, 22 (3), 253-263.

Anderson, R. (2004). The Idea of the Secondary School in Nineteenth-century Europe. Paedagogica Historica, 40 (2, 3), 93-106.

Bērziņš, J. u.c. (red.). (2000). Latvija 19.gadsimtā. Vēstures apceres. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds.

Cielēns, F. (1961). Laikmetu maiņā. Atmiņas un atziņas. 1.sēj. Sweden: Memento.

Dunsdorfs E. (1967). Akadēmiski izglītotie latvieši (1897–1963). Archivs, 7, 32-72.

Goodman, J., Harrop, S. (Eds.). (2000). Women, Educational Policy-Making and Administration in England. Authoritative woman since 1880. London, New York: Routledge.

Ķestere, I. (2010). Ģimnāziju ieguldījums latviešu nacionālās inteliģences veidošanās procesā, īpaši sieviešu karjeras attīstībā (19.gs. beigas–1914). No Krūze, A., Ķestere, I. (red.). Pedagoģijas vēsture: 15 jautājumi. Rīga: RaKa, 51-64.

Savoe, P., Bruter, A., Frijhoff, W. (2004). Secondary Education: Institutional, Cultural and Social History. Paedagogica Historica, 40 (1, 2), 9-14.

Staris, A. (2000). Skolas un izglītība Rīgā no sendienām līdz 1944.gadam. Lielvārde: Lielvārds.

Staris, A., Ūsiņš, V. (2007). Izglītības un pedagoģijas ideju attīstība Latvijā līdz 1900.gadam. Rīga: RaKa.

Zelče, V. (2002). Nezināmā. Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas arhīvistu biedrība.