Matīss Kaudzīte “Atmiņās par tautisko laikmetu” Pirmos Vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus salīdzinājis ar uguns kvēli, kam septiņi gadi līdz nākamiem svētkiem “sakrājās virsū kā pelnu kārta oglēm; tomēr nevis noslāpēšanas, bet tikai paglabāšanas ziņā. Vajadzīgs bija tikai pelnus atraust un kvēlu no jauna uzpūst. Tad steidzās atkal vēl lielāki dziedātāju un klausītāju pulki uz otriem, pēc tam uz trešiem, ceturtiem un piektiem svētkiem. Šī dārgā kvēla nav izdzisusi arī tagad un nedzisīs nekad, ja arī viņai nāktos gaidīt ilgāk uz atjaunojumu un liesmas uzpūtumu.” ¹

Pirmajos “šķiltā guns”, “iedegtā liesma”, “augšāmceltā Gaisma”, lai kādu salīdzinājumu lietotu, nav izplēnējusi arī 21. gadsimtā. Pārtverdami senās sajūtas laikabiedru atmiņās, vēsturiskās fotogrāfijās un lietās, varam tās pārvērst mūsdienīgu skaņu ierakstu un kino valodā. Tas pavisam tieši ļautu ielūkoties pašiem savā sākotnē. Latviešu tautas neizsīkstošs spēka avots joprojām ir pirmajos dziedāšanas svētkos formulētie nacionālie simboli un idejas.

Gaismas saukšana

Mūsdienu Latvijas dziesmu un deju svētku kustībā, liecina 2017.gadā veikta aptauja², iesaistījušies vismaz 38% valsts iedzīvotāju, bet svētkus klātienē vai translācijās vērojuši un klausījušies - 88%. Lai arī koru skaitā, vērienā, skatītāju kuplumā un, visticamāk, arī daiļskanīgumā Pirmos ar tagadējiem nesalīdzināt, nemainīga palikusi kordziedāšanas vienojošā un simboliskā jēga. Pārfrazējot Jāņa Cimzes tajā laikā teikto par latviešu tautasdziesmām, jābrīnās, kur mūsu nācijas tēviem bijusi tik smalka jušana iedibināt tradīciju, kas izturējusi laika pārbaudi un palīdzējusi tautai izdzīvot. Ne velti Latvijas institūts valsts tēla popularizēšanai 2003. gadā izvēlējies Zemes, kas dzied – The Land that Sings – zīmolu, bet Saeima nedaudz vēlāk pieņēmusi īpašu Dziesmu un deju svētku likumu. Pasaulei baltiešu dziesmu svētki ir UNESCO pasaules nemateriālās kultūras sarakstā iekļauts meistardarbs, kādu rast tikai pie latviešiem, igauņiem un lietuviešiem. Taču, šķiet, vērtīgākais, ko cauri laikmetiem no dziesmu svētkiem esam mantojuši, ir toreiz dzimušais Gaismas pils simbols. Gan kā atsauce uz Eiropas apgaismības laikmetu, gan senču jāņugunīm. Bet kur jāņugunis, tur kopīgas dziesmas. Kur kopīgas dziesmas, tur dvēseles gaisma.

“Ak, slavēts gaismas Dievs!”, izsaucās Kronvaldu Atis, mudinādams dziedošos latviešus piedalīties pirmajos dziedāšanas svētkos, kā arī nedziedošos, kā viņš pats, šo norisi atbalstīt: “Bet tas tak cerams un gaidāms, ka no dziedātāju un nedziedātāju apgabaliem salasīsies latvju dēli un meitas uz dziesmu izklausīšanos. Tur atnāks ticīgie un šaubīgie, stingrie un gļēvie [..] mums skaidri jāzina, ka dziesma un mūzika ir daiļi mākslas ziedi, ko mums sevišķi izredzēti un izdailināti cilvēki pasniedz no savas dvēsles dziļumiem.”³

Nevar noliegt, ka pirmajos dziedāšanas svētkos to dalībnieku skatītāji, tautas dēli un meitas, kopīgi uzminēja “sen aizmirstus dārgumus”. Viņi bija tie, kas “gaismu sauca un gaisma ausa”, lai arī vēl ilgs bija latviešu ceļš līdz pilnīgai gaismas uzvarai, ko varētu saukt par Brīvību. Tieši Pirmajos dziedāšanas svētkos Lielvārdes koristu Krogzemju Miku jeb dzejnieku Ausekli līdz sirds dziļumiem saviļņoja Varaidošu Sandera jeb Aleksandra Vēbera svētku uzruna par nogrimušo Kurzemes pili, kas atgūstama ar burvju vārdu Gaisma. Latvijas garīgajā, kultūras un faktiski arī politiskajā vēsturē tam bija ar Visuma Lielo sprādzienu salīdzināma ietekme uz “zemes tautas” kolektīvo apziņu. Auseklis Varaidošu Sandera pausto līdzību uz karstām pēdām ievija dzejolī “Kurzemes teika”. Baumaņu Kārlis nekavējoties to pārradīja dziesmā “Gaismas pils”, kas jau 1874. gada “ziedonī Petrapilī” iekļauta skolām domātā Rīgas Latviešu biedrības Zinātnības komisijas izdevumā Dziesmu vītols. Līdz ar citiem Baumaņu Kārļa un Ausekļa izvēlētiem kormūzikas sacerējumiem, līdz ar “Dievs, svētī Latviju”.

Vienlaicīgi Gaismas pils sēkliņa krita pirmo dziedāšanas svētku trīspadsmit gadus vecā skatītāja, Jāzepa Vītola dvēselē, lai pēc pāris gadu desmitiem pārvērstos latviešu nācijas tapšanas, dziesmu svētku un kormūzikas likteņdziesmā. Viss latvju zvaigznājā sāka jaudīgi dīgt, zelt, plaukt, attīstīties no šiem svētkiem. Izglītībā, kultūrā un arī ekonomikā, ko sevišķi būvniecības, lauksaimniecības un kokrūpniecības nozarēs pārņēma latvieši, arvien vairāk izkonkurēdami vāciešus. Līdz pat otrajai atmodai un savai valstij, cauri okupācijām un līdz trešajai atmodai. Dziesmu svētki neļāva apdzist cerību stariņiem arī padomju rusifikācijas apstākļos. Tādēļ iespējams teikt, ka pēdējo reizi un, cerams, uz visiem laikiem, Gaismas pils augšāmcelta 1988. gada 7.oktobrī, trešās atmodas manifestācijā Mežaparka dziesmu svētku estrādē un pirmajos, atkal brīvajos, nacionālajos dziesmu un deju svētkos 1990. gada vasarā. Tie atjaunoja ne tikai padomju varas pārtraukto svētku numerāciju kopš pirmajiem. Tie apliecināja, ka jaunlatviešu radītais Gaismas piesaukšanas rituāls ir iedarbīgs nevardarbīgās cīņas paveids. Galu galā, arī gaismiņu degšana pie Rīgas pils Lāčplēša dienā ik gadu atgādina, cik svarīgi turēties Gaismas sardzē. No vienas svecītes līdz zvaigznēm! Bet 2021. gada 18.novembrī ar devīzi “Gaisma mūsu brīvībai” izgaismotais Brīvības piemineklis Rīgā allaž mudinās domāt par Kronvaldu Ata atziņu, ka bez gaismas un radoša gara nav brīvības, bet bez brīvības nīkuļos radošs gars.

Veclatvieši un jaunlatvieši

Var droši apgalvot, ka 1873. gada 26.-29. jūnijā 1003 dziedātāju, 45 koru vadoņu, savu 10 000 skatītāju un pāris desmitu tiešo svētku rīkotāju kurtā “uguns kvēle” pusotrā gadsimtā pārtapusi nozīmīgā, ja ne pašā svarīgākajā latviskās identitātes, pašlepnuma un Latvijas valsts dzīvotspējas zīmē. Tas nav noticis gludi un pašsaprotami. 19. gadsimta otrajā pusē pašas latviešu tautas pastāvēšana nebija pašsaprotama. Vācu un krievu varasvīri spriedelēja, vai Krievijas impērijas “inorodciem” jāpārkrievojas, vai Baltijas “nevāciem” jāpārvācojas? Pēterpils galmā pieņēmās spēkā panslāvisma ideoloģija. Vidzemes un Kurzemes faktiskā vācu vara nevarēja izšķirties, vai latviešu valodai jākalpo par šķērsli zemnieku kārtas robežu pārkāpšanai, vai gluži otrādi. Viens no Kurzemes brīvlaišanas likuma autoriem fon Engelharts uzskatīja, ka latvietim ar visu savu valodu jāpaliek “pie arkla vai izkapts”. Zlēku mācītājs Johans Bītners sapņoja “mīļos latviešus” ātrāk nogādāt “aplaimojošā vācietībā”. Latviešu draugu biedrības vadītājs, valodnieks un etnogrāfs, klasisks veclatvietis Augusts Bīlenšteins prātoja, kam latvju līgava atdosies drīzāk – krieviem vai vāciešiem, ja zināms, ka pirmie to ņems ar varu, kamēr otrie likšot lietā “mīlību”? Vēl bija modināmi ļaužu tūkstoši. Netrūka “kaunīgo latviešu” jeb kārklu vāciešu. Tikmēr Vācijā kā students “tautu revolūcijas” gaisu elpojušais Valmieras skolotāju semināra vadītājs Jānis Cimze jau 1842.gada apcerē par latviešu skolas grāmatām bija uzdrošinājies pareģot, ka Baltijā valdošiem vāciešiem tik un tā nāksies vai nu labprātīgi aiziet no Vidzemes un Kurzemes, pirms latvieši tos padzen, vai arī labprātīgi pieslieties latviešu kultūrai. Tiesa, pēc trīs gadu desmitiem, sirmais Cimzes tēvs izskatījās no šāda “ekstrēmisma” atkāpies, provācisks un piesardzīgs. Pirmo dziedāšanas svētku goda mielastā viņš par to saņēma sukas no jaunlatviešu tribūna Kronvaldu Ata. Tomēr skaidrs, ka bez viņa pedagoģiskā un tautasdziesmu vākšanas darba, bez mācītāja Bīlenšteina latviešu valodas pētījumiem jaunlatviešu laiki nemaz nepienāktu. Leģendārā “veclatviešu un jaunlatviešu”, “konservatīvo un progresīvo”, “kosmopolitisko un nacionālo” uzskatu sadursme pirmajos dziedāšanas svētkos arī ir viens no to radītajiem latviskās esības simboliem, kas mūs pavadījis visā vēlākā vēstures gaitā. Nepakavējoties pie valsts dibināšanas pretrunām 20. gadsimta sākumā, var atgādināt, ka arī Latvijas PSR laika brīvdomīgākā laikraksta “Literatūra un Māksla” galvenais redaktors Jānis Škapars reiz atzina, ka atšķirībā no citiem, kareivīgākiem avīzes līdzstrādniekiem, viņam nācies būt “visbailīgākajam cilvēkam” redakcijā, lai jaunos pasargātu no varas uzbrukumiem.⁴ To pašu apstiprinājis trešās atmodas radoši izaicinošā žurnāla “Avots” vadītājs Aivars Kļavis.⁵

Kāpēc? Lai piesegtu un nosargātu virzību uz atdzimšanu. Lai sagatavotu ceļu sava laika “jaunlatviešiem”. Vienmēr. Cimzes tēvs kā jaunlatvisko tautskolotāju un koru vadoņu audzinātājs oficiālā statusa, valsts iestāžu, Baznīcas un muižniecības uzraudzības dēļ 1873. gadā taču nevarēja skandēt līdzi Krišjānim Baronam: “Uz priekšu, brāļi, naigi, naigi,/ Mums pieder nākamajie laiki”. Viņa skolniekiem, kas bija tam nemanāmi nobriedināti, atlika tikai apzināti vai neapzināti izmantot rusificētāju un vācbaltu pretrunas cīņā par varu un ietekmi Baltijā. Vai viņi to jaudātu bez Cimzes tēva drošā aizsega un aizmugures? Arī pirmie dziedāšanas svētki diez vai būtu iespējami bez Jāņa un viņa brāļa Dāvida vāktām un apdarinātām tautasdziesmām. Turklāt pēc Cimzes ieteikuma par pirmo virsdiriģentu līdzās irlavietim Kārlim Bētiņam kļuva viņa semināra beidzējs, valcēnietis Indriķis Zīle.

Tautas piedzimšana

Pirmo dziedāšanas svētku organizētāju, virsdiriģentu drosme, neatlaidība un tālredzība deva vienreizējo iespēju piedzimt latviešu tautai. Formālās krievu un faktiskās vācbaltu varas ieskatā Latvija taču nepastāvēja. Tikko kā sacerēto Baumaņu Kārļa latvju lūgsnu “Dievs, svētī Latviju” nedrīkstēja iekļaut svētku repertuārā. Tajā pašā laikā maz ticams, ka svētku rīkotāji nebūtu atraduši veidu, kā cara cenzūru apiet. Baltijas skolotāju semināra koris atklāšanas ceremonijā Rīgas Latviešu biedrībā latvju lūgsnu dziedāja neformāli. Gudri. Diriģenta vietu ieņēma viens no audzēkņiem, nevis kora patstāvīgais pedagogs. Tā tika pārieta latviešu tautas neesamības robeža un uz laikiem mūsu kolektīvajā apziņā ievilktas garīgās Latvijas kontūras. Vienlaicīgi pasaules tautu zvaigznājā iezīmēta tauta, kas pielūdz nevis ķeizaru un vadoņus, bet gan Dievu, kam jāsvēta zemi, kurā “dziedāt un diet” bērnu bērniem.

Vāciskajā Rīgā zem “latvju zelteņu šūdināta” Līgo karoga toreiz kopīgi ienāca kori no Kurzemes, Vidzemes, Rīgas, kā arī Jurjānu Andreja dziedātāju grupa no Pēterpils.

Svēto tautas “savienošanās zīmi” pārmaiņus nesa Lugažu skolotājs Mārtiņš Ūdris, Struteles skolotājs Jānis Grīnfelds un rīdzinieks Rihards Tomsons. Vienota tauta spēra savu pirmo patstāvīgo soli nākotnē. No dziesmu svētkiem uz dziesmu svētkiem. Arvien lielākiem, arvien plašākiem, arvien latviskākā Latvijā. Savukārt, ar Pirmajos braši skandēto tautasdziesmu “Rīga dimd” līdzšinējā Baltijas vāciešu metropole sāka pārvērsties latviešu kultūras galvaspilsētā. Dziesmu svētku gājienu Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs arhitekts Johans, bet nu jau - Jānis Baumanis uz paša būvēto Ķeizardārza estrādi vadīja ne pa taisnāko ceļu. Raibā, iespaidīgā dalībnieku virtene, iziedama no biedrības nama, meta loku gar Baumaņa projektēto Aleksandra ģimnāzijas ēku Iekšrīgas virzienā, gar kanālmalu, uz Esplanādi un uz priekšu. Lai visi redz, kas to Rīgu dimdināj’! Par dalībnieku drošību rūpējās latviešu studenti no Krievijas un Vācijas universitātēm. Staltie puiši ar sarkanbaltām kārtības sargu lentēm pie krūtīm dzelzceļa stacijā sagaidīja koristus un izvadāja pa naktsmītnēm, pavisam tiešā nozīmē sargāja no laukiem iebraukušos koristus no nelabvēļu provokatoru fiziskiem uzbrukumiem un zaimiem.

Pirmo dziedāšanas svētku organizatori tikai šķietami pildīja 19. gadsimta vidū Kurzemē un Vidzemē dibināto koru un dziedāšanas biedrību augošo vēlmi pēc Jura Neikena sarūpētām 1864. gada vidzemnieku dziesmu dienām Dikļos, pēc 1866. gadā mācītāja Gulekes un skolotāja Pētersona vīkšītiem skolēnu dziedāšanas svētkiem Lazdonā, pēc Augusta Bīlenšteina 1870. gadā rosinātās Kurzemes koru sadziedāšanās Dobelē - “sanākt un paziņģēt kopā”. Rīgā taču jau 1833.gadā dibināta pirmā dziedāšanas biedrība Krievijas impērijā Die Rigaer Liedertafel. Vēl pēc trim gadiem komponista un diriģenta Heinrihs Dorna rīkotie Daugavas mūzikas svētki meijām rotātā Rīgā pulcējuši vācbaltiešu vīru korus. Bet nākamais Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs un latviešu dziedāšanas svētku rīcības komisijas priekšsēdis Rihards Tomsons 1861.gadā dziedājis vietējo vāciešu kormūzikas svētkos Vērmanīti. Var pieņemt, ka viņam jau toreiz ieniezējās nagi pierādīt, ka latvieši nav ne par matu nevarīgāki par šīs zemes kungu un valdnieku kārtu un ka Latvija būs zeme, kas dziedājusi un dziedās latviešu valodā.

Šoreiz likme bija visaugstākā. Nācās pārtrumpot gan varas iestādes, kas ilgi liedza svētku atvēli, gan bailīgos un neticīgos pašu starpā. Iespējams, izšķirties par latviešu vēsturē pirmo nacionālās identitātes manifestāciju, kā Pirmos dziedāšanas svētkus dēvēja Auseklis, Tomsonu un viņa domubiedriem sevišķi iedrošināja 1869. gada igauņu “Jubilejas un pateicības dziesmu svētki par godu dzimtbūšanas atcelšanas 50. gadadienai Vidzemes guberņā” Tērbatā. Tur kā goda viesis piedalījās Cimzes tēvs. Tur igauņu vispārējo sajūsmu par cimzēnieša Kunileida kompozīciju “Mana tēvzeme, mana mīla” ar kaimiņzemes “Ausekles” Lidijas Koidulas vārdiem nevarēja neievērot prāvais “Mētrienas universitātes” latvju studentu pulciņš - latviešu literāro vakaru rīkotāji. Pie tiem pieskaitāms arī tērbatnieks Kronvaldu Atis. Viņš tikai dziesmu svētku gadā pārcēlās uz Vecpiebalgu, no turienes skubinādams svētkus neatlikt. Kronvalds un domubiedri bija ņēmuši vērā igauņu atmodas vadoņa Karla Jakobsona kritiku Tērbatas svētku pārāk vāciskajam repertuāram. Igauņiem vēl nebija Cimzes “Dziesmu rotai” līdzīga tautasdziesmu krājuma. Arī latviešiem 1873. gadā īsti trūka latviešu orģināldziesmu, vien Baumaņu Kārļa “Tēvijas dziesma” laicīgajā koncertā un “Dievs, svētī Latviju” - pretlikumīgi. Svētku rīkotāji, to apzinādamies, izvēlējās nevis “dziesmu svētku” nosaukumu kā igauņi, bet patiesībai atbilstošāko - “dziedāšanas svētki”. Repertuārā iekļauto Abta un Šūberta kompozīciju teksti vien pēdējā brīdī tulkoti latviski. Latviskota Krievijas impērijas himna, ko viens otrs krievu ierēdnis uzskatījis par “vienotās nedalāmās” zaimošanu.

Taču par latviešu tautas piedzimšanu šajā reizē var runāt arī tāpēc, ka atšķirībā no līdzšinējiem vācu un igauņu svētkiem, garīgās, dziedošās Latvijas aprises kopīgi veidoja gan vīru, gan jauktie kori. Piektā daļa dziedāšanas svētkos nonākušo koru dalībnieces bija sievietes. Starp citu, arī Rīgas Latviešu biedrības Labdarības komitejā kopā ar citām ietekmīgām dāmām, darbojās mecenāte Katrīna Dombrovska. Maz ticams, ka bez viņas kā viena no lielākiem, ja ne lielākā Rīgas kokrūpniecības uzņēmuma īpašnieces atbalsta, biedrība varētu atļauties tik grandiozu svētku rīkošanu. Tas nekas, ka svētku ieņēmumi vēlāk krietni pārsniedza izdevumus. Iesākumam bija vajadzīga šūpuļa nauda, ko bez jelkāda Krievijas valdības, Rīgas rātes vai landtāga atbalsta uzņēmīgajiem latviešiem nācās samest pašiem.

Dziesma kā vienotāja

Kopš šī tautas piedzimšanas brīža dziesma kļuva par tautu vienojošo simbolu. Tikai kopš šī brīža sākam sevi dēvēt par dziedātāju tautu un apjēgt savas dziedošās valstības apmērus. Jebkura tajos svētkos dziedātā dziesma, pat Mārtiņa Lutera “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” garīgajā koncertā Doma baznīcā ieguva nacionāli saliedējošus zemtekstus. Savukārt Jāņa Cimzes apdarinātās “Karavīri bēdājās” un “Nu ar Dievu Vidzemīte” uzjundīja tautā snaudošo kareivisko garu. Latviešu jaunekļos, sevišķi Krievijas karaskolu kursantos, kādu 19. gadsimta otrajā pusē netrūka tās varēja jundīt kvēli, kas nevaldāmi iedegās latviešu strēlnieku un Neatkarības kara cīnītāju pulkos. “Nebēdājiet, tautieši! Sidrabota saule lec!” Tāds bija pirmo svētku izskaņas kredo. Uzlecošās saules zīme vēlāk iekļāvās latviešu strēlnieku karogos, Neatkarības kara cīnītāju zīmotnēs, Latvijas valsts ģerbonī un vēl tālāk, vēl aiz mums.

Dziesma ir ierocis, bez aplinkiem paziņoja Auseklis. Dievs latviešiem devis izcilus dziesmu vairogus un āvas, ar ko uzveikt visniknākos ienaidniekus. Kā dzejolī “Beverīnas dziedonis”. Kā Jāzeps Vītola dziesmā. Gan “Gaismas pili”, gan “Beverīnas dziedoni” komponists Emīls Dārziņš uzskatījis par latviešu profesionālās mūzikas stūrakmeņiem. Abas, grozi kā gribi, arī izaugušas no pirmajiem dziedāšanas svētkiem. Tāpat kā jau pieminētais Līgo karogs. Svētku dalībniekiem un līdzjutējiem svētāks, svarīgāks par Krievijas impērijas simboliem, kas obligāti un oficiāli rotāja apkārtējo namu fasādes. Šo simbolu, šī dziesmu ceļa dēļ bija vērts pielikt neaptveramus pūliņus svētku atļaujas izdabūšanai. Kā nekā, pēc igauņu dziesmu svētkiem panslāvistu laikraksts “Golos” jau cēla trauksmi, ka svētkiem trūcis krieviskā patriotisma. Visticamāk arī 1873. gadā, gluži tāpat kā pirms latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas 1915. gadā, vietvalži brīdināja priekšniecību, ka latviešu apvienošanās apdraudēs impēriju. Arī 1988. gadā pēc igauņu Tautas frontes dibināšanas notika mēģinājumi nepieļaut Tautas frontes nodibināšanos Latvijā. Domājams, līdzīgi kā mēs, ar viltību, ar apvārdošanu, pat zināmu demagoģiju, ar augstu aizbildņu iesaistīšanu jaunlatvieši pārvarēja vietējās krievu ierēdniecības un muižniecības nepatiku pret Rīgas pieskandināšanu ar latviešu dziesmām. Nav izslēgts, ka toreizējās atļaujas devēji tāpat kā padomju iestādes pirms 30 gadiem, cerēja uz pasākuma izgāšanos. Latvijas Tautas fronte organizējās pāris mēnešus. Pirmie dziedāšana svētki arī. Cimzes tēvs un virsdiriģents Indriķis Zīle stipri šaubījās, vai tik īsā laikā iespējams ko nopietnu sarīkot un apgūt nepazīstamu jaunu repertuāru. Taču arī trešajā latviešu atmodā Latvijas kori divu nedēļu laikā pirms 1988. gada 7.oktobra tautas manifestācijas Mežaparkā apguva padomju okupācijas gados aizliegtās dziesmas.

Taču simboliska, liktenīga ir arī pašu latviešu spēja vienoties ap dziesmu. Nebūt ne savstarpēji mīlīgie, drīzāk kašķīgie, stūrgalvīgie, zinību vīros un saimnieciskajos vīros šķeltie Rīgas Latviešu biedrības vadītāji mācēja atrast kopīgu valodu tautas nākotnes vārdā. Kas tāds atkārtojās gan pie Latvijas Republikas dibināšanas un Neatkarības kara gaitā, gan neatkarību atgūstot 20. gadsimta beigās. Skola rokā! Vislabākā pretrunu līdzsvarotāja, kopības atgādinātāja ir dziesma. Tautas frontes abos pirmajos kongresos, kad šķita, ka visi saplēsīsies, vairāk nacionālie un mazāk nacionālie sadalīsies savstarpēji karojošās nometnēs, kongresa dalībniekus piepeši nomierināja kopīgi nodziedāta dziesma. Nav liecību, vai tā noticis arī pirmo dziedāšanas svētku sagatavošanas sēdēs un sanāksmēs, bet nevar noliegt, ka kopdarbam spurainos, stūrgalvīgos latviešu biedrības vadoņus pēc velnišķiem strīdiem par biedrības naudu un parādiem piespieda tautiešu vēlme dziedāt un ziedoties dziesmai.

Pirmie starp tautiešiem

Pirmie ir un paliek Pirmie - izšķiroši, neizmirstami. Ne tikai Kaudzītes Matīsu līdz mūža galam pavadījis lepnums par piedzīvoto četrās 1873.gada vasaras dienās. Pēc svētku esejā sajūsmu par piedzīvoto Rīgas “iekarošanu” nav slēpis Auseklis. Nepārvērtējams Pirmo dziedāšanas svētku sajūtu un notikumu tvērum saglabājies Riharda Tomsona 1873. gadā izdotā grāmatā Pirmie vispārīgie Latviešu dziedāšanas svētki Rīgā no 26-tā līdz 29-tam jūnijam, latviešu un pat vācu laikrakstos. Augusta Deglava romāna Rīga pirmajā daļā tiem veltīta visa 26. nodaļa.

Pēc Pirmajiem pacilāti droši vien jutās visi jaunlatvieši un viņu atbalstītāji. Nevarēja tā nejusties. Gan jau viņos valdīja kas līdzīgs 1990. gada 4. maija gaišajām noskaņām, ko vēl atceras vismaz daļa mūsdienu Latvijas iedzīvotāju, kuri sekoja balsojumam par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Arī šo relatīvi neseno Latvijai eksistenciāli svarīgo atmiņu atsvaidzināšanai un izprašanai svarīgi atminēties un godā celt pirmos dziedāšanas svētkus. Nepieciešams no jauna, ar mūsdienu pieredzi, mūsdienu kontekstos apzināt un iepazīt to varoņus. Viņi ir tie, kas no paaudzes uz paaudzi iemieso latviskās kopdarbības iespējas, jaudu un jēgu. Viņi ir pirmie arī šodien un mums. Citu latviešiem nebūs, kamēr vien pastāvēs “nacionāla un daiļa Latvija”. Viņus gribētos un viņus vajadzētu satikt no jauna. Vispirms varbūt nepelnīti piemirsto un, šķiet, nepietiekami novērtēto Rihardu Tomsonu, kura dzīvoklī Torņkalnā parakstīts Rīgas Latviešu biedrības dibināšanas protokols. Bet viņš bijis arī galvenais Pirmo dziedāšanas svētku dzinējspēks – Karaļauču lauksaimniecības universitātē studējis agronoms, fabrikants, aktieris, dramaturgs, režisors, korists un, pie vajadzības, diplomāts. Vienīgais, kurš pirmo dziedāšanas svētku organizēšanā iesaistījās pilnīgi visā. Nepatīkamām, varbūt pat pazemojošām klapatām, izvilinot svētku atļauju no Vidzemes gubernatora, līdz koristu sagaidīšanai Krustpils stacijā ar speciāli nofraktētu vilciena sastāvu. Tad RLB vadonis, tajā brīdī jau viens no ievērojamākiem Rīgas arhitektiem, Jānis Baumanis, kā arī laikraksta “Baltijas Vēstnesis” redaktors Bernhards Dīriķis. Un, protams, Kronvaldu Atis, Auseklis, Baumaņu Kārlis, Aleksandrs Vēbers, Krišjānis Kalniņš, Andrejs Pumpurs, Kaudzītes Matīss, Krišjānis Valdemārs. Viss topošās nācijas zieds. Visizglītotākie, visenerģiskākie, vistautiskākie, visdrosmīgākie. Gandrīz vai tautas etalons, paraugs, uz ko tiekties katram tautietim, katrai politiskai partijai. Personības, spēja vienoties kopīgam, augstākam mērķim un ziedoties tam. Bez tā 21. gadsimta Latvijas nebūtu. Viņi mums to dāvājuši kopā ar simboliem, kas spēj sadiegt dažādus “karakterus” un, ja vien vēlamies, notur stalti visās brāzmās.

1 Kaudzītes M. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Rīga: Zvaigzne ABC, 1994.
2 Dziesmu un deju svētku tradīcijas anatomija. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018.
3 Kronvaldu Atis. Dzīve. Darbu izlase. Rīga, Zemnieka domas,1939.
4 Škapars J. “Barjerskrējiens”, Rīga, 2008.
5 Kļavis A. “Avota laiks”, Rīga, 2021.