Atis Kronvalds – skolotājs, valodnieks, orators, publicists, viens no tautiskās atmodas dzinējspēkiem. Bet, vai zinājāt, ka viņš netieši bija arī tautasdziesmu renesanses ievadītājs Pirmo dziesmu svētku priekšvakarā? Iedomāsimies gadskārtējās Vidzemes skolotāju konferences, kas bija notikušas jau divdesmit gadus, bet visas vācu valodā un vācu vadībā. Bet te nu 1869. gada konferencē pirmo reizi un kā viesis piedalās Atis Kronvalds, turklāt ar galveno referātu, turklāt lasa to latviešu valodā un turklāt kaismīgi iztirzā toreiz sprādzienbīstamu tematu “Par mūsu valodu” – par latviešu valodas būt vai nebūt izglītotās aprindās. Pie visa vāciskā pieradinātos pāri par 50 latviešu skolotājus sākumā pārņem gandrīz vai šoks. Taču Kronvalda dedzīgie vārdi par tēvu valodas vērtību atmodina arī tos, un viens no viņiem rosina laist klajā kora dziesmu krājumu ar latviski tulkotiem tekstiem – cittautu komponistu darbus, ko līdz šim nācies dziedāt vāciski. To gatavs darīt Jānis Cimze, un nākamajā konferencē 1870. gadā viņš piekrīt iekārtot dziedāšanai koros arī latviešu tautasdziesmas. Tādā kārtā Kronvalda drosmīgā latviešu valodas apoloģija bija uzjundījusi notikumu gaitu, kuras pirmais rezultāts gadu pirms dziesmu svētkiem bija turpat 90 tautasdziesmas vīru koriem krājumā Dziesmu rota.
Šīs un nākamo Dziesmu rotas sējumu tautasdziesmas bija pirmais latviskais koru repertuārs, kamēr savu komponistu toreiz pirms Baumaņu Kārļa latviešiem vēl nebija. Un šis pirmais latviskais koru repertuārs reizē bija tautasdziesmas pamodināšana ļaužu priekšstatos. Jo 19. gadsimta otrajā pusē ziņģu un vācisko dziesmu ēnā sadzīvē skanošo tautasdziesmu prestižs latviešu ļaudīs bija panīcis – sak` ne tajās arhaiskajās dziesmās ikdienas dzīves tematikas, ne laikmeta jušanas. Taču nu četrbalsīgā koru iekārtojumā tautasdziesma bija pacelta augstā kārtā – tā skanēja gluži kā cittautu komponistu darinājumi. Un romantiskās apdaru harmonijas, akordu krāsas, kas tagad iegaismoja vienkāršās melodijas, bija psiholoģisks tilts uz tā laikmeta cilvēka romantisko un sentimentālo jūtu dzīvi.
Arī Pirmo dziesmu svētku rīkotāji un koru diriģenti it kā jaunām acīm ierauga tautasdziesmu. Tā nonāk svētku centrā – gan skaitliski (no laicīgā koncerta 15 kordziesmām desmit ir latviešu tautasdziesmas1 ), gan repertuāra izvēlē īsajā svētku sagatavošanas posma drudzī, gan goda mielasta disputā, gan latviešu un cittautu preses atsauksmēs.
Gatavojoties svētkiem, gluži vai vienā balsī tautasdziesmu ceļ augstā godā gan latviešu, gan vācbaltiešu periodika. Pēc sakrālā koncerta Doma baznīcā vācu avīze piekodina, ka nākamās dienas laicīgajā koncertā gaidāms neikdienišķs baudījums, jo tajā atskanēšot “ļoti oriģinālās, daiļās un harmoniskās latviešu tautas melodijas”. 2 Vācbaltiešu izcilais zinātnieks Augusts Bīlenšteins (Bielenstein) raksta, ka vēloties atzīmēt “šo svētku savādo [specifisko – A. K.] godu. Tās ir tautasdziesmas, kuras visi rītā dabūs klausīties (..)”, viņš pats esot “kārīgs šīs skaņas rītdien dzirdēt”.3
Seno melodiju pacelšana koros ceļ spārnos latviešu diriģentus. Tie sūta programmas ierosinājumus Pirmo svētku rīkotājiem. Burtnieku Beverīnas kora biedrības diriģents skolotājs Jānis Kaktiņš iesaka programmai pat 12 dainu apdares un tikai vēstules beigās piemin “skunstīgās dziesmas” [t. i, oriģināldziesmas], tātad ir gandrīz vai pieļāvis programmu no tautasdziesmām vien.4 Blakus minot, vai tas neliecina, ka lauku diriģentiem nebūt nebija visupirms prātā vācbaltiešu dziesmu svētku paraugs, kuru ietekmi latviešu svētkos vēlākie to aprakstītāji pamatoti piemin, bet dažkārt pārspīlē. Vācisko Liedertafel koru svētku programmās vācu tautasdziesma gandrīz nebija pārstāvēta, tie bija pilsētu pilsonisko aprindu svētki.
Taču Pirmie dziesmu svētki ne tikai cēla tautasdziesmas prestižu pašu ļaudīs kā latviešu kultūras sastāvdaļu, bet uzsāka arī senā tautas mantojuma būtības un vēsturiskās jēgas skaidrošanu. Šis process sākās jau plaši apmeklētajā svētku mielastā, runātāju asajā disputā, kur Atis Kronvalds enerģiski iebilda pret vāciskās izglītības izcelšanu, jo vācu skolas, gadsimtiem ejot, nevienus latviešu dziesmu svētkus neesot sarīkojušas: “Nē, ja mēs tādus svētkus svinam, tad mums jāpateicas mūsu dziedātājiem (..) un mūsu mātēm, kas mūs mācīja latviešu skaņas runāt un dziedāt, kas mūs uzaudzināja par latviešiem un pie kuru krūtīm mēs iezīdām tautas garu (..); šis tautas gars atskan iz mūsu tautas dziesmām (..).5 Tautasdziesmu sakarā teiktās runas daudziem atvēra acis uz latviešu tautas situāciju, par ko tiem bija tikai neskaidri priekšstati. Tās garīgi piepulcināja tautai šaubīgos un mazticīgos, atraisīja tiesību izcīņai nepieciešamo, ilgi zem sloga turēto nacionālo lepnumu.
Lielās līnijās skatot, Pirmie dziesmu svētki ar tautasdziesmu renesansi būtībā atdzīvināja tautas tapšanas mītu. Kā zināms, katrā etnosā, kam vien piemīt savi mīti, tapšanas mīts ir galvenais, svarīgākais mīts, un tas parasti tiek regulāri atkārtots folklorisku ieražu darbībā svētkos. 19. gadsimta latviešiem bija nemitīgi jācīnās pret apgalvojumiem, ka tie neesot tauta, jo tiem neesot savas vēstures liecību. Tiesa, Auseklis ar Gaismas pils mītu nāca tikai pēc Pirmajiem dziesmu svētkiem un to ierosmē, arī Andrejs Pumpurs Lāčplēsi vēl nebija gaismā cēlis. Tad nu atdzīvināta senā tautasdziesma bija viens no pēdējiem salmiņiem, pie kā tveroties, latvieši varēja sevi izjust par vēstures subjektu un dalībnieku, apzināties savu tautu kā tapšanu. Tas jau tūlīt pēc dziesmu svētkiem bija pat tiešā tekstā izlasāms latviešu periodikā: “Tautas dziesmas skaņas! Nāciet gaismā iz bijušās aizmirstības un skaļi atskaniet atkal latviešu zemē (..) – un tālāk retināts – “j ū s e s a t l a t v i e š u t a u t a s d z ī v ā v ē s t u r e”. 6 Minēto domu turpinot, var teikt, ka, sākot ar šiem Pirmajiem. Latviešu dziesmu svētki ir savā ziņā ieguvuši tautas tapšanas mīta lomu un uztur to ar katriem šiem svētkiem joprojām, līdz mūsu dienām – ar nezūdoši lielu tautasdziesmu procentu programmā.7
Pirmo dziesmu svētku laicīgajā koncertā tautas melodiju proporcija pārsniedza 60% no dziesmu skaita. Ap šo procentuālo izteiksmi tautasdziesmu klātbūtne svārstījās arī turpmākajos četros dziesmu svētkos līdz Pirmajam pasaules karam. Visu šo svētku virsdiriģents vai goda virsdiriģents Indriķis Zīle pieļauj pat 16 tautasdziesmas programmā. Viņš sevišķi izceļ Jāņa Cimzes apdarināto Jāņu dziesmu virkni, bet tās uzņemšanu Otro dziesmu svētku programmā pat izvirza par noteikumu, lai arī tajos piekristu vadīt lielo svētku kori. Jāņu dziesmas visvairāk cildinājuši vācbaltiešu vērtētāji, kas tās uzskatīja par latviešiem raksturīgāko tautasdziesmu veidu.8
Jau sākot ar Pirmajiem, pa kādam dziedātājam un drīz arī atsevišķi kori dziesmu svētkos nāca tautastērpos, sākot ar Trešajiem (1888) šī iniciatīva veidojās par tradīciju. Līdz ar tautastērpu ieviešanos vēl vairāk nostiprinājās būtiskā mūsu dziesmu svētku īpašība – etniskās amatieriskās kultūras un profesionālās mākslas auglīgi pretrunīgā vienība, saliedētība – īpašība, kas tiem kā specifiskam svētku tipam raksturīga līdz mūsu dienām. Dziesmu svētku cietais pamats – etniskā kultūra, (tautasdziesmas, tērpu etnogrāfiskais stils, deju un rituālu fōns) palika, bet izvērsās arī otrā puse – profesionālās mūzikas labāko spēku un viņu jaunrades klātbūtne (diriģenti, oriģināldziesmu daļa), specializētās skaņu mākslas formas (kantātes, balādes u. c. ). Ja mūsu svētkos izpaustos tikai etniski amatieriskais aspekts, tie būtu vienīgi tautas svētki (kādi, piemēram, ir arī sporta svētki, ielu svētki, alus svētki u. d. c.). Savukārt, ja paliktu vienīgi profesionālās kordziesmas klātbūtne, tad tie būtu parasts koru festivāls, kādu pasaulē ir tūkstošiem. Bet minētā atšķirīgo kultūras veidu divvienība ir nostabilizējusies kā īpašā šo svētku tipa, resp., dziesmu svētku pastāvēšanas ķīla.
Pirmie dziesmu svētki pacēla tautasdziesmu kā etnisko kultūru, bet tā savukārt ir izšķiroši cēlusi šo svētku godu ļaužu vidū. Kamēr pastāvēs tautas un profesionālās mākslas liedējums, šo svētku greznums nezudīs.
1 Programmā bija arī divas Baumaņu Kārļa oriģināldziesmas, divas vācu komponista Franča Abta un viena Franču Šūberta oriģināldziesma.
2 Skat.: Bērzkalns V., Latviešu dziesmu svētku vēsture 1864-1940. Bruklinā: Grāmatu draugs, 1965, 50. lpp.
3 Skat: Waraidoschu Sanderis. Pirmie vispārīgie Latviešu dziedāšanas svētki Rīgā. // Baltijas Vēstnesis, 1873, 11. jūlijs.
4 LU Akad. Bibliotēka, MS/230, VII, 1. 1-3.
5 Skat. 3. atsauci.
6 Skat. 3. atsauci.
7 Mazliet citādā nozīmē dziesmu svētki tiek saistīti ar nācijas tapšanu arī Rūtas Muktupāvelas rakstā “Dziesmu un deju svētku simboliskie aspekti nācijas zīmološanas kontekstā” – monogrāfijā Dziesmu un deju svētki. Tradīcijas anatomija (zinātn. red. Muktuāvela R. un Laķe A.). Rīgā: Jāņa Rozes apgāds, 2018, 149. lpp.
8 Inland // Zeitung für Stadt und Land, 1873, 7. jūlijs.
