Deviņpadsmitais gadsimts Latvijas vēsturē tiek saukts par lielo pārmaiņu laiku. Tam nevar nepiekrist. Tomēr šāds apzīmējums ir pārāk abstrakts, pat ja saucam vārdos svarīgos vēstures notikumus un personības, aprakstām dziļās politisko, sociāli ekonomisko un kultūras pārmaiņu norises. Neatbildēts paliek jautājums, kas šo daudzveidību vieno, saista vienotā pārmaiņu stāstā, kas ir tas netaustāmais, bet tomēr intuīcijā, izjūtās un galu galā prāta apsvērumos tveramais “laikmeta gars” kā imperatīvs jaunām idejām un drosmīgai rīcībai? Raksta autorei nav šaubu, ka 19.gs. pārmaiņu laiks Latvijā ir aplūkojams kā daļa no kopējā, lielā stāsta par modernas sabiedrības un kultūras tapšanu Eiropāi, bet šeit lasītājam piedāvāto pārdomu izejas punkts būs kāda vēsturiska viedokļu apmaiņa, kura, saskaņā ar laikabiedru liecībām un to vēlāko atreferējumu rakstos, notikusi Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku goda mielasta laikā starp Jāni Cimzi, Augustu Bīlenšteinu un Ati Kronvaldu jautājumā par latviešu tautas dziesmu (un, plašāk interpretējot, tautas kultūras) novērtējumu.
Vēsturnieks Andrejs Plakans doktora disertācijāii, kas veltīta latviešu tautas atmodas fenomenam 19. gs. otrajā pusē, plaši aplūko Baltijas sabiedrības modernizācijas procesa kultūras un intelektuālos aspektus. Viņa pētījuma centrālais jautājums ir par to, kā 19./20 gs. mijā topošie latviešu intelektuāļi risināja jautājumu par pāreju no pārsvarā mutvārdu tradīcijā bāzētas tautas kultūras uz t.s. augsto literāro, zinātnisko kultūru, kā tika saprasta un skaidrota indivīda un kopienas loma un nozīme modernas latviešu kultūras veidošanā. Latvijas situācijas īpatnība, atšķirībā no Rietumeiropas, kur pāreju uz augstāku līmeni var aplūkot kā atsevišķu indivīdu veiksmes stāstus, kuri ietver gan viņu personisko intelektuālo izaugsmi, gan spēju pārvarēt esošās sociālās un ekonomiskās barjeras, bija tā, ka šāds indivīda izaugsmes scenārijs nebūt nebija pašsaprotams: starp jau minētajām barjerām kas jāpārvar, bija vēl viena – valodas barjera, kura slēpa sevī pietiekoši nopietnu latviešu kopienas asimilācijas potenciālu. Tādēļ nav nejauši, ka starp svarīgākajiem risināmajiem jautājumiem jaunlatviešu publikācijās bija jautājumi par intelektuāļa kultūridentitāti, īpaši situācijā, kad latviešu valodā runājošas intelektuālās elites vēl nav, tā tikai top, veidojas; par modernas latviešu kultūras radošo potenciālu un tās attīstības nosacījumiem.
Domājot par straujajām pārmaiņām, ko Latvijas sabiedrība piedzīvoja 19. gadsimta otrajā pusē, būtu visai vienkāršoti tās interpretēt kā lineāri skaidri iezīmētu virzību no kāda nosacīti zemāka attīstības punkta uz augstāku, kā laika garam neatbilstošu viedokļu pašsaprotamu nomaiņu pret citiem u.tml. Neviena sabiedrība savās izjūtās un pārdomās par aktuāli notiekošo nekad nav bijusi viendabīga, bet viedokļu atšķirība vienmēr īpaši skaidri ir pamanāma sabiedrībai būtiskos pārveides procesos. Tā, skaidrojot savu tautas nākotnes redzējumu, mēģinot apjēgt tās radošo potenciālu un attīstības nosacījumus, latviešu sabiedrībā tika noformulēti trīs atšķirīgi viedokļi. Vienu no tiem var nosaukt par Jāņa Cimzes un Augusta Bīlenšteina “maigo paternālismu”, otru - par Ausekļa dainu un pagātnes tradīciju apguvē balstītu latviešu tautas “bildung” programmu, savukārt Ata Kronvalda un Krišjāņa Valdemāra runas un raksti aicināja domāt par laikmetīgas latviešu kultūras un izglītības izveidiiii.
Agrārā reforma paternālisma ideoloģijai Baltijā bija noārdījusi vienu no šīs ideoloģijas stingrākajiem balstiem, proti, dzīvē praktizētās “kunga un verga” attiecības, tomēr 19. gadsimta gaitā paternālisma vēsmas joprojām saglabājās diskusijās par moderno latviešu kultūru un izglītību, vienus nostādot skolmeistara, citus – skolasbērnu situācijā. Jaunlatviešu publikācijas 19.gs. 5o. - 60. gados, sākot ar slaveno Krišjāņa Valdemāra rakstu “Vārdi par grāmatām” (1853) aicināja tautiešus ne vien apzināties izglītības vērtību un nozīmi, bet pašiem būt savas nākotnes veidotājiem. Tās risināja jautājumu par laikmetīga, ar vācu skolām konkurētspējīga izglītības satura nodrošinājumu, un, neizbēgami, latviešu valodas statusa jautājumu ne vien izglītībā, bet strauji topošajā latviskajā kultūrtelpā.
Nav šaubu, ka abiem - izcilajam latviešu pedagogam un komponistam Jānim Cimzem, mācītājam un valodniekam Augustam Bīlenšteinam ir īpaši nopelni latviešu kultūras veidošanā, bet viņus abus vienoja pārliecība, kurai netrūka plašākas atbalss tā laika sabiedrībā, ka “jaunākās māsas” – latviešu tautas īstenie pūra kalēji (interpretējot dziesmas “Rīga dimd” vārdus Pirmo vispārīgo dziedāšanas svētku goda mielastā) ir bijuši vācieši (vācu skolas, Baltijas muižniecība un Rīgas pilsēta ar tai raksturīgo vācu kultūras garu) un tādiem tiem jābūt arī turpmāk, kamēr latvieši mierīgas evolūcijas ceļā sasniegs to pašu attīstības līmeni, kāds raksturo Baltijas vāciešus. Atliek vien piebilst, ka Latvijas 20. gadsimta sākuma vēstures notikumi pilnīgi apgāza pieņēmumu par šāda attīstības scenārija iespējamību.
Sarežģīto problēmu - kur rast nepieciešamos intelektuālos resursus laikmetīgas izglītības un kultūras radīšanai, vienlaikus nepazaudējot savu etnisko identitāti, lielā mērā risināja atmodas laika literāti Juris Alunāns, Andrejs Pumpurs, Auseklis u.c. Šajā vidē veidojas viedoklis par tautas mutvārdu tradīcijas pašpietiekamību, kuru spilgtos un dedzīgos rakstos aizstāv dzejnieks Auseklis. Latviešu tautasdziesmas ir tās, kas izsaka tautas garu, latviešu ģenialitāti, kura bijusi nomākta verdzības gadsimtos, bet, kad ārējie šķēršļi ir noņemti un augšā ceļas Gaismas pils, tauta atkal atgriežas pie saviem jaunrades avotiem. Zīmīgs ir Ausekļa izvēlētais moto “Ozolu vaiņagu” (veltījumu dzejoļu) II daļai, kur godināta izcilo jaunlatviešu (tautas ģēniju) piemiņa: “Paši brāļi sav’ māsiņu/ Mazu cēla lielumā”.
Tautas dziesmu gara un tradīciju apguvē ir balstīti arī Ausekļa pedagoģiskie uzskati, kas atklājas viņa rakstos “Kā bērni audzināmi krietnā garā” un “Kādi nolūki ar latviešu tautas dziesmām tiek panākti skolās”iv. Skolēnu estētiskā, tikumiskā, reliģiskā un patriotiskā audzināšana nav atraujama no garīgās tēvijas tēla, kas gadsimtu garumā izveidots latviešu tautas folklorā. Jautājumus par to, vai tradīcija neierobežo individuālās brīvības izpausmes un/vai tā ir savienojama ar t.s. ekspertu kultūru jeb kultūras specializāciju (zinātne un zinātniskais diskurss; morāles teorijas un jurisprudence; mākslinieciskā jaunrade un mākslas kritika, kā arī šim nošķīrumam atbilstoši organizēts izglītības process) vs tradīcijas sinkrētismam, Auseklis savos rakstos neuzdod.
Atšķirīgs skatījums uz mūsdienīgas latviešu kultūras izveides nosacījumiem iezīmējas Ata Kronvalda rakstos. Viņš ir viens no pirmajiem, kurš domājot par latviešu “jaunākiem laikiem” (t.i., laikposmu pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijā) un tā ieguvumiem – vaļību (brīvību), turību, gaismu un tautību, ko iemantojusi latviešu tauta, formulē tautas intelektuālās (kognitīvās) izaugsmes nepieciešamību: “Vaļības un tautības, gaismas un patiesības cīnīšanos uzņemdami, mēs pieliekam savas rokas pie nopietnāka, sūrāka un grūtāka darba, nekā mums dzimtbūšanas laikā kaut kad varēja uzticēt un uzlikt. Kā sācējiem mums būs būt modriem un čakliem, izmanīgiem un uzticīgiem; mums būs būt vienmēr nomodā, lai šī laika vispārīgās labās un ļaunās laika zīmēs lēnā prātā un pareizi nosveram, lai spējam izšķirt zieda krāsas laistīšanos no vesela augļa kodola, izpaustos un izslavētos melus no mūžīgās patiesības. Mums jāievēro tagadējo tautu un cilvēku domas un darbi, bet arī sava paša sirds un apziņa. Tikai tad izaudzināsim un sakrāsim vaļības laiku greznos, brangos augļus. Šāda lai ir mūsu ticība un cerība”.v
Kronvalda latviešu apgaismības formula “Mosties, celies, strādā!” ietver sevī prasību pēc gara darbības kritiskuma, refleksijas, sistemātiskuma, . Kronvalds runā par brīvību ne vien kā sociāli politisku fenomenu, bet latviešu kognitīvās izaugsmes iespēju saista ar gara brīvības, patstāvības, un, kas nav mazsvarīgi, atvērtības ideju. Savu mērķu īstenošanā daudz un nopietni jāmācās no citiem, no kopīgā mantojuma, “ko kultūras tautas savas civilizācijas laikā ir atstājušas visiem tiem, kas var un grib to apgūt. Tādēļ mūsu izdevums nav esošos krājumus uzskatīt par neesošiem, bet gan pārbaudot un sijājot pārņemt un saglabāt agrāk un bez mums sakrātās bagātības. Un, kam ir spējas, lai viņš iegulda arī savu daļu lielajā zinātņu un mākslu kopuma veidošanā”. vi Ar viedu piebildi: “Tā sēkla, ko mēs sējam, dīgst tikai pēc ilgiem gadiem /../” vii
19. gadsimta pēdējais ceturksnis nāca ar jaunām vēsmām latviešu sabiedriskajā un topošajā kultūrfilosofiskajā domā: latviešu zemniecības un tās patriarhālā dzīves veida idealizācija F.Brīvzemnieka, A.Pumpura, Apsīšu Jēkaba, J.Mātera darbos izpaudās kā vēsturiski pirmā (bet nebūt ne pēdējā) intelektuālā opozīcija modernizācijas procesiem latviešu sabiedrībā. Ar šo laiku latviešu kultūrfilosofiskajā refleksijā iezīmējās divi paralēli strāvojumi, kuri ar mainīgiem panākumiem saglabājās visa 20. gs. garumā. Viens no tiem akcentē latviešu tradicionālās kultūras pašpietiekamību un kreativitāti, uzlūko tautas etnisko savdabību kā vienīgo kolektīvās identitātes resursuviii, savukārt otrs – aicina uz atvērtību un pārmaiņām, kultūru dialogu un produktīvu mijiedarbību. Šīs otrās pieejas spilgta prezentācija, tāds savdabīgs un līdz šim pienācīgi nenovērtēts latviešu modernitātes poētisks manifests, dzejnieces Aspazijas runa – Prologs Rīgas Latviešu Biedrības 25 gadu jubilejas svinībām 1893. gadā. Tieši šeit pirmo reizi izskan vēlāk Rainim piedēvētā mūžīgās Latvijas ideja,ix bet par Latvijas nemirstību gādā ne vairs dievu noliktais liktenis, bet tautas Ģēnijs un viņa uzticamās pavadones - Mūzika, Glezna, Dzeja, Industrija, Zinātne un Talija (grieķu mitoloģijā komēdijas, šeit teātra mūza).
i Priedīte-Kleinhofa, A. Apgaismības idejas un modernās sabiedrības veidošanās. – Grām.: Latvieši un Latvija. Rīga : Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013. 2. sēj., 197.- 224. lpp.
ii Plakans A. The National Awakening in Latvia, 1850 – 1900. Harvard University, Cambridge, Massachusets, 1969, pp.388
iii Plakans A. The National Awakening in Latvia, 1850 – 1900. Harvard University, Cambridge, Massachusets, 1969, p.149
iv Auseklis “Kā bērni audzināmi krietnā garā” ; “Kādi nolūki ar latviešu tautas dziesmām tiek panākti skolās” - Grām.: Ausekļa Rakstu izlase. J.Lapiņa red., Rīga, 1936, 286. - 319. Lpp
v Kronvalds, A. Karš miera laikos. – Grām.: Kronvaldu Atis. Dzīve. Darbu izlase, Rīga, 1939, 175. –176. lpp
vi Kronvalds, A. Tautiskie centieni. – Grām.: Kronvalds, A. Tagadnei. Rīga:Liesma, 1987, 119.lpp
vii Kronvalds, A. Cienītam amatu biedram Tauriņam. - Grām.: Kronvalds, A. Tagadnei. Rīga:Liesma, 1987, 48.lpp
viii šī virziena spilgtākie pārstāvji 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija Ernests Brastiņš un Edvarts Virza
ix Aspazija Prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas dienai, sarakstīts 25.novembrī 1893. – Grām.: Aspazija Kopoti raksti. Rīga: Liesma, 1986, 3. sēj., 509.lpp
