Vienlaikus ar Pirmo Vispārīgo Latviešu dziedāšanas svētku atceri ir pienākusi vēl viena 150 gadu jubileja – dziedāšanas svētku jeb Līgo karogam, kas arī piedalās jubilejas svinībās – tiesa gan, senais Līgo karogs ir muzejā, un svētku gājienu ievadīs tā kopija.
Tēlotājmākslā tiek ievēroti zināmi artefaktu klasifikācijas principi, un karogs te ietverams lietišķi dekoratīvajā mākslā. Karogā ietverto Vaideloša tēlu ir piemeklējušas būtiskas pārvērtības: ienācis latviešu kultūras vēsturē caur lietišķi-dekoratīvo mākslu, Vaideloša tēls ir pārgājis uz tēlotājmākslu – nākamajos gadu desmitos mēs to redzam glezniecības, grafikas, tēlniecības darbos, pieminēsim kaut vai Vaideloša tēlu Brīvības piemineklī.
Šie apsvērumi liek īpaši izvērtēt esošo informāciju un jau publicētos secinājumus par karogu, meklēt rakstos jaunus vai mazāk zināmus faktus un izteikt priekšlikumus – iespējams, negaidītus - šo faktu interpretācijai.
Kopš 19. gs. 60. gadiem Kurzemē un Vidzemē latviešu koru darbība un plašāki vai šaurāki dziesmu svētki jau ir tradīcija, un daudzas biedrības pasākumos piedalījušās ar saviem karogiem. Tiesa, sākotnēji repertuārā dominē garīgas dziesmas, un vēl savs ceļš ejams līdz latviešu dziesmu svētkiem, kur ne tikai dziedātāji ir latvieši, bet arī svētku gaisotne, tāpat kā diriģenti un repertuārs, ir latviski.
Nākamais solis būtu kopīgi svētki, apvienojoties Kurzemes un Vidzemes dziedātājiem. Doma vietvietām pazib, tomēr netiek realizēta. Un tad 1873. gada 19. februārī, RLB piecu gadu jubilejas svinībās, kur piedalās vairāki kori, un latviešu dziedāšanas gars tiek pieminēts arī svinību runās, vispārīgo Latviešu dziedāšanas svētku iespējamība gūst taustāmākas aprises.
Ir zināms, ka RLB piektā gada svētku koncertā 19.02.1873 , piedalījās arī Aizkraukles jauktā kora biedrība, iespējams, ka tā bija ieradusies ar savu jauno karogu. Ir zināms, ka 1872. gada Ziemassvētkos barons Ernsts Šulcs-Ašerādens dāvinājis Aizkraukles korim karogu ar Līgo dievu : “Šā karoga vidū redzama skaisti mālēta bilde, kas nozīmē veco latviešu “Līgo dievu”, un tam apakšā zeltīti raksti norāda Aizkraukles dziedātāju biedrību.”2 Nav neiespējams, ka tieši šis karogs rosināja domu par nākamā svētku karoga veidolu. Diemžēl, Aizkraukles karoga apraksts ir visai aptuvens, un visi meklējumi pēc šī karoga un uz tā “skaisti mālētās bildes” attēliem līdz šim nav devuši rezultātu.
Rīgas Latviešu biedrībā jau nākamajā dienā “... sapulcējās tie klātbūdami dziedātāju vadoņi, ar dažiem vīriem no Latv. biedrības par šo lietu aprunāties. - Biedrības runasvīru pulks, kuram šo lietu priekšā lika, 2. martā nosprieda, dziedāšanas svētkus izrīkot, un izvēlēja 8. martā sevišķu komiteju, kuras rokā šī darba izdarīšanu un vadīšanu nodeva. Komitejas locekļi ir: J. Baumanis, R. Tomsons, P. Šilings, B. Dīriķis, R. Gailis, K. Rauenbergs, K. Millers un J. Zaķītis.”3 Komitejas priekšsēdētājs – Rihards Tomsons.
Nākas apbrīnot RLB runasvīru un izvēlētās komitejas labi organizēto, mērķtiecīgo un enerģisko darbību. Jau 1873. gada desmitajā martā Mājas Viesī publicēts paziņojums par svētkiem ar uzaicinājumu dziedātājiem pieteikties, kuru parakstījis R. Tomsons. Tajā pat avīzē līdzās paziņojumam lasāms plašāks raksts par svētkiem, kura autors, kas parakstījies kā T. (visticamāk arī R. Tomsons), un te – pirmo reizi šo svētku sakarā – ir pieminēts arī karogs: “Tāpat jūs, dziedātāju koru vadoņi, nāciet ar saviem koriem un pulcējaties zem viena tautas dziesmu karoga (pasvītrojums mans. E.Š.) un esiet stingri to izdarīt, ko jau citas tautas sen mums priekšzīmi dodamas ir izdarījušas.”4 Tātad īpašs karogs jau no paša sākuma ticis ietverts svētku sagatavošanas programmā.
Ievērojot Riharda Tomsona ievēlēšanu par svētku komitejas priekšsēdētāju un vairākas viņa publikācijas – gan ar parakstu Rih. Tomsons, gan ar burtu T. - ir pamats domāt, ka Tomsons ir cieši saistīts ar domu par svētku karogu, viņš varētu būt vai nu idejas autors vai vismaz tās aktīvs atbalstītājs un tālākvirzītājs. Tālākās rūpes par karogu lielā mērā uzņēmusies RLB Dāmu komiteja, kuru vada Tomsona kundze. Darba gaitā sapratu, ka arī LU Akadēmiskās bibliotēkas vadošā pētniece Aija Taimiņa savos pētījumos ir nonākusi pie secinājuma par Tomsona īpašo lomu Vispārējo dziedāšanas svētku un, iespējams, arī svētku karoga tapšanā. Diemžēl, nav zināmi nekādi svētku komitejas pieraksti, protokoli vai citi materiāli.
Tātad lēmums par karogu pieņemts, iespējams, 8. martā. Bija jārada karoga zīmējums, to, protams, nācās apstiprināt RLB valdē vai vismaz svētku komitejā, bija jāatrod nauda un jāvienojas par pasūtījumu Leipcigā, kur karogu izgatavoja J. A. Hītela Mākslas izšūšanas un karogu manufaktūra, jānokārto visas formalitātes, jānoskaidro pasūtījuma izpildes detaļas. Tomēr viss izdevās. Jau 26. jūnijā karogs ienests RLB zālē svētku atklāšanas ceremonijā.
Plašāku stāstījumu par svētku norisi Baltijas Vēstnesī vairākos turpinājumos publicējis Varaidošu Zanderis, viņš aprakstījis arī Līgo karoga ienešanu RLB zālē:
“Nu ienesa ceremonijas gājienā jaunu Latvju svētku karogu. [..] Skanīgas mūzikas skaņas apsveicināja karogu. [..] Karogs mums priekšā stāda uz baltas zīda gruntes sirmu Līgo-dieva svētnieku, stāvošu pie altāra, kur savam laipnam dziedāšanas un mīlestības dievam ziedo (upurē) neasiņainus ziedus. Labo roku augstu pacēlis, tanī turēdams ozola zaru, caur to nozīmēdams, ka viņš sludina mieru un saderību. [..] Viss karogs ir ļoti daiļš, daiļāks un staltāks par visiem karogiem, kādi tik latviešiem ir un ir bijuši. .
- Tomsona kungs runāja par karoga dāvāšanu un nozīmēšanu. “Karogs esot dāvāts no Latviešu kundzenēm šiem un visiem nākamajiem tautas svētkiem. Viņš būšot tikts uzglabāts Latviešu biedrības namā un stāvēs biedrības priekšniecības zināšanā, līdz tam laikam, kad viņu iznesīs ārā uz jauniem tautas svētkiem. Vecs svētnieks, ozola zaru augsti rokā turēdams, sludina mieru, laimi un priekus. [..] ... svētku līgsmīgs raksturs mudina ik katru ar priecīgu cerību uz nākamību skatīties, kura mums latviešiem apsola laimīgākus laikus.”5
Tajā pat 26. jūnijā, svinīgajā vakarā, kad svētku dalībnieki bija pulcējušies RLB zālē pie klātiem galdiem un tika teiktas un uzklausītas apsveikuma runas, piedalījies arī Kronvaldu Atis, savā runā pieminot latviešu “nemirstamu un neapspiežamu tautas garu”, kas pulcinājis uz svētkiem. Kādā no svētkiem veltītajām publikācijām “Latviešu Avīzēs” ir minēts, ka uz karoga ir “bilde no vecu laiku latviešu priestera jeb vaidelota”6.
Pirmie vispārējie latviešu dziedāšanas svētki ir nozīmīgs etaps latviešu cīņā par vietu savas dzimtenes ekonomiskajā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē. Eiropā laiks kopš 19. gs. 40. gadiem ir raksturīgs ar interesi par etnogrāfiju šī vārda plašākajā nozīmē – proti, par tautas dzīvi kopumā, un šajā gaisotnē vērojama liela interese par pirmskristīgajiem jeb pagānu laikiem. Parādās ziņas par seniem patiesi bijušiem vai sadomātiem notikumiem, ticējumiem, rituāliem un dievībām. Somijā Kalevala, Igaunijā Kalevipoegs, par Polijas un Lietuvas senvēsturi raksta J. Kraševskis, Lielbritānijā aktuāli ir druīdi, skotu dzejnieks Dž. Makfersons “atrod un publicē” Fingala un viņa dēla Ossiana darbus... Latviskajā vidē šī gaisotne sasaucas ar Garlība Merķeļa “Vidzemes senatnes” motīviem, kas nevarēja neizraisīt mēģinājumus meklēt (vai vismaz vairāk vai mazāk ticami sadomāt) seno latviešu ticējumus un dievības.
Atskatoties uz laiku pirms gadiem 150, varam saprast, ka tolaik latviešiem stāsti par senajiem laikiem bija absolūti nepieciešami nacionālās apziņas un pašapziņas atmodināšanas un izkopšanas procesā. Tikai šajā gaisotnē varēja rasties latviešu nacionālajā kultūrā tik nozīmīgā tautiskā romantisma literatūra un māksla. Līgo karogs un ar to mūsu kultūrā ienākušais Vaideloša tēls skatāms arī šādā kontekstā.
Līgo karogs un Vaidelota tēls uzdod vairākus jautājumus, minēšu dažus.
Nav īsti zināms, kā Vaidelotis ieguvis tieši šādu apģērbu. Varbūt sava ietekme bijusi Viktorijas laiku Anglijā tik populārajiem druīdiem, kas ienākuši arī angļu tēlotājmākslā un vēlāk par tiem uzzinājusi arī Eiropa?
Un galvenais karoga noslēpums – kas bijis zīmējuma autors? Senajās publikācijās karogs vērtēts ļoti atzinīgi – bet kādēļ ne vārda nav teikts par karoga zīmējuma autoru?
Sākotnējais iemesla varētu būt saistīts ar tolaik pastāvējušo mākslas dalījumu – tika uzskatīts, ka ir “augstās mākslas” - glezniecība, grafika tēlniecība, ir tām tuvā arhitektūra, un tās visas tiek apgūtas mākslas augstskolās, un vēl ir par “zemāku” uzskatīta lietišķā māksla. Anglijā 19. gs. otrā pusē radās doma par šāda dalījuma nepieņemamību radās (Mākslas un amatu kustība). Tātad 1873. gadā karoga zīmējums tradicionāli tika pieskaitīts lietišķajai mākslai, kur darbu autori parasti netika norādīti, un, domājams, profesionāla mākslinieka darbība šajā laukā netika augstu vērtēta. Tāpat nav neiespējams, ka karoga zīmējuma autors kādu apsvērumu dēļ varētu būt lūdzis saglabāt viņa anonimitāti.
Vispārējo dziedāšanas svētku sagatavošanas darbu īsie termiņi un spraigais temps liek karoga zīmējuma autora meklējumos vērīgāk pārlūkot Rīgā un ciešā kontaktā ar RLB darbojušos māksliniekus. Autoru meklējumos derētu arī palūkoties ārpus profesionālo mākslinieku loka, jo tolaik mācības ģimnāzijā vai reālskolā nozīmēja arī nopietnas zīmēšanas stundas, turklāt skolotāji nereti bija profesionāli akadēmiski izglītoti mākslinieki. Doma par kāda vācu mākslinieka piesaisti nav pieņemama kategoriski, jo dziedāšanas svētki tolaik ir ne tikai latviešu dziedātprasmes, bet arī mūsu nacionālās identitātes apliecinājums.
Latviešu profesionālo mākslinieku 1870. gados nav daudz. Tie bija gleznotāji Kārlis Hūns, Kārlis Pētersons (abi darbojās Pēterburgā), Jūlijs Feders (dzīvoja un strādāja Jelgavā) un Jānis Staņislavs Roze (Rīgā). Grafiķis Augusts Daugulis darbojās Pēterburgā, 1860. gados bija tuvs jaunlatviešiem, un 1870. gadu sākumā Rīgā strādāja viņa skolnieks grafiķis Kārlis Kronvalds, Ata Kronvalda brālis.
Kurš no viņiem varētu būt karoga zīmējuma autors?
Ir ticis izteikts pieņēmums, ka tas varētu būt tolaik jau slavenais gleznotājs, Madlienas skolotāja dēls Kārlis Hūns.7 Šis pieņēmums tomēr šķiet apšaubāms. 1873. gada maijā, kad tika svinēti mākslinieka tēva, skolotāja Kārļa Frīdriha Hūna piecdesmit darba gadi Madlienā, presē pieminēts, ka “arī Hūna dēls, pazīstams skunstmālders, bija atbraucis no Vīnes izstādes uz tēva goda svētkiem”.8 Šajā laikā jau Leipcigā notiek karoga izšūšana, un tam, ka Hūns atrodas dzimtenē, nav nekāda sakara ar karogu. Turklāt ir maz ticams, ka latviešu prese būtu apzināti noklusējusi pazīstama mākslinieka līdzdalību karoga tapšanā. Nav arī nekādu liecību par Hūna sadarbību vai kontaktiem ar RLB. Un vēl – Hūna radošais mantojums liecina, ka vēsturisko tēmu risinājumos Hūns ir maksimāli reālistisks, kas liek apšaubīt viņa interesi par pirmskristīgo laiku un viņa līdzdalību Vaideloša tēla un karoga zīmējuma tapšanā.
Vaideloša motīvs atkārtojas komponista Baumaņu Kārļa zīmējumā viņa dziesmu krājuma “Līgo” titulam (1874), kas ir licis apsvērt versiju par komponista iespējamo līdzdalību karoga tapšanā. Tomēr karoga un dziesmu krājuma ienākšanu publiskajā telpā – attiecīgi 1873. un 1874. gads – liek domāt, ka karoga zīmējums tomēr varētu būt bijis pirmais, kas savukārt noved pie secinājuma, ka Baumaņu Kārlis vāka zīmējuma tēmu varētu būt aizguvis no karoga. Ievērojot karoga popularitāti, šāds vāka zīmējums varētu darīt publicēto dziesmu krājumu publikai interesantāku.
Trūkstot informācijai par Jūlija Federa un Kārļa Pētersona kontaktiem ar RLB, viņu iespējamā autorība netiek apspriesta. Savukārt Jānis Staņislavs Roze ir sadarbojies ar RLB, tomēr maz ticams, ka mākslinieks, aizvadot mūža nogali Rīgā visai nožēlojamos apstākļos, nebūtu atgādinājis par savu līdzdalību karoga tapšanā, tātad – nē.
Arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa dalība svētku karoga tapšanā mazticama – viņam bija diezgan darba, projektējot svētkiem paredzēto būvi Ķeizara dārzā un gatavojoties celtniecības darbiem.
Nav neiespējams, ka Līgo karogu varētu būt zīmējis grafiķis Kārlis Kronvalds, Kronvaldu Ata brālis. Viņa tuvību RLB un dziedāšanas svētkiem apliecina arī viens no viņa zināmajiem darbiem - “Latviešu dziedātāju koru svētku gājiens no Rīgas Latviešu biedrības nama uz Ķeizara dārzu 26. jūnijā 1873. gadā”. Diemžēl, informācijas par viņa personību un darbību maz, kas pagaidām liek šo versiju skatīt vien pieņēmuma līmenī. Tāpat ievērību pelnījuši vairāki citi Rīgā darbojušies grafiķi.
Un vēl viens iespējamais karoga zīmējuma autors – pats svētku komitejas priekšsēdētājs Rihards Tomsons. Viņa rakstā par senajiem līgo svētkiem9 īpaši uzsvērti divi altāri un divi ziedojumi – viens asiņains ziedojums Pērkonam un otrs – bez asinīm – Līgo dievam. Arī 26. jūnija uzrunā Tomsons uzsvēris, ka Līgo dievam tiek nests bezasiņu upuris.10 Kā redzam, svētku karoga zīmējums savā iecerē pilnībā atbilst Tomsona domai par Līgo altāri, tātad viņa līdzdalība karoga ieceres tapšanā kļūst visai ticama. Būdams svētku komitejas priekšsēdētājs, viņš varēja lūgt savu autorību noklusēt, lai nerastos aizdomas par sava stāvokļa negodprātīgu izmantošanu...
Trūkstot jebkādai informācijai par Tomsona zīmētprasmi (vai zīmētneprasmi), arī šī versija pagaidām paliek tikai ierosinājuma statusā. Bet varbūt Tomsons savā iecerē dalījās ar Kārli Kronvaldu, un zīmējums tapa viņu sadarbībā?
Līgo karogs ir dzīvs. Un joprojām paliek neatbildēti jautājumi.
1 Pirmo Vispārējo latviešu dziedāšanas svētku karogs. Attēls no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma, 2022.
2 J.W. No Aizkraukles. Mājas Viesis, 27.01.1873., Nr.4.
3 Par Latviešu pirmiem vispārīgiem dziedāšanas svētkiem. Baltijas Vēstnesis, 04.04.1873, Nr.14.
4 T. Latviešu vispārīgi dziedāšanas svētki. Mājas Viesis, 10.03.1873, Nr.10
5 Varaidošu Zanderis. Pirmie vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki Rīgā. Baltijas Vēstnesis, 04.07.1873, Nr.27
6 Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. Latviešu Avīzes, 04.07.1873, Nr.27
7 K. Hūnu kā iespējamo Pirmo Latviešu Dziesmu svētku karoga zīmējuma autoru minējuši Valentīns Bērzkalns grāmatā “Latviešu Dziesmu svētku vēsture. 1864-1940. Bruklina: Grāmatu draugs, 1965, 48. lpp., un Hugo Vītols grāmatā “Atmodinātās atbalsis”, Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1969, 54.-58. lpp.
8 “Dažādas ziņas. Baltijas Vēstnesis, 09.05.1873.
9 T. (R. Tomsons). Latviešu līgo svētki. Mājas Viesis, 17.03. un 24.03.1873., Nr. Nr. 11., 12.
10 Varaidošu Zanderis. Pirmie vispārīgi Latviešu dziedāšanas svētki Rīgā. Baltijas Vēstnesis, 04.07.1873, Nr.27
