Šī eseja rakstīta ar mērķi, lai sarindotu notikumus, pārdomas, nojausmas par cilvēkiem un vietām Pārdaugavā, kur varēja aizsākties latviešu kopdziedāšanas tradīcija Rīgā. Lūdzu atvainot par “klaiņošanu” citu jomu kolēģu darbības laukos, bet tas bija nepieciešams šī teksta autora meklējumu skaidrošanai.  

Domājot par Dziesmu svētku aizmetņiem toreizējā Livonijā (Līvlandē) un vēstures amatiera līmenī apjaušot Jāņa Šteinhauera personības nozīmi un mērogu, rodas vēlēšanās abus šos lielumus mēģināt akvareliski sapludināt. Tas nesanāks ar asām un precīzām, faktoloģiski noteiktām robežām, jo Jāņa Šteinhauera un mūsu laiku atdala ļoti plata laikmetu šķirtne. Bet, nebūdams “akadēmiķis”, varu atļauties nedaudz vieglprātības un piedāvāt savu, arhitekta Blūma iztēlē būvētu vīziju par Jāni Šteinhaueru un viņa visnotaļ ticamo nozīmi  Rīgas latviešu kopdziedāšanas tradīciju iedibināšanā. Pieļauju, ka to vērts darīt, jo varbūt kādreiz, kādam šīs 21. gs. 20.-to gadu nojausmas būs tiltiņš starp šobrīd nesaistītiem notikumiem un faktiem.

Jāsāk ar norādi, ka tiešu, datētu un dokumentētu faktu ir maz - atmiņas, faktu druskas, Rīgas leģendas un n konteksts. 

Šteinhaueri un Brāļu draudze

Jānis (Johans) Šteinhauers dzimis 1705. gadā Dzegužkalna pakājē, Iļģuciemā un visu mūžu dažu kilometru rādiusā dzīvojis. Sertificēta (kroņa) mastu šķirotāja dēls. 50 gadi pavadīti laulībā ar sievu Barbaru, kopā laiduši pasaulē 12 bērnus. 1779. gadā Aizsaulē aiziet Jānis, bet 1780. gadā – Barbara, abi apglabāti Mārtiņa kapos, Āgenskalnā. 

Ne vienā vien izdevumā un pētījumā jau kopš 20. gs. 30 gadiem tiek secināts, ka daudzās 18. gs. otrās puses dzīves jomās Rīgas „nevācu (undeutsch) izcelsmes iedzīvotājs” Jānis Šteinhauers bijis „pirmais” – pirmais latviešu uzņēmējs un koku lieltirgotājs, pirmās Rīgas papīra manufaktūras izveidotājs, mastu šķirotāju amata vecākais, turīgākais un ietekmīgākais sava laika latvietis u.tt.. 

Jērakalns – Dzegužkalns un dziedāšana

Kopīga līgošana Rīgā esot notikusi vēl pirms Ziemeļu kara un droši vien arī krietni senākā vēsturē. Šis ilgstošais karš, iekļaušana Krievijas impērijā, katastrofālie 1709. gada pali un drausmīgā mēra epidēmija uz ilgiem gadiem paralizēja ekonomisko un sabiedrisko dzīvi Rīgā. Līdz pat 18. gadsimta vidum nekāda salīgošana neesot notikusi. Un tad rodas Brāļu draudžu (hernhūtiešu) kustība un Rīgas draudzi no 1740. līdz 1779. vadīja Matīss un Jānis Šteinhaueri. Eksistē atmiņas par latviešu dziedāšanu Dzegužkalnā, ko 17. un arī 18. gs. saukuši par “Segggus Kaln”, bet kaut kad 18. gs. ieviesies Jēru kalna vārds, ko lietojuši vēl 19. gs.. Gan Valmieras, gan Rīgas Jēru kalna vārds cēlies no tiešas saistības ar hernhūtiešiem un viņu kopīgas dziedāšanas saietos.

Daudzviet publikācijās minēts, ka Rīgas Brāļu draudze 18. gs. pulcējusies divās vietās – Dzegužkalnā - Jērakalnā[1] un sava līdera, Jāņa Šteinhauera īpašumā  - Zasumuižā. Tomēr šī Pārdaugavas leģenda nav gluži precīza no datējumu un vietas viedokļa. 

Būtisks ir jautājums par draudzes pulcēšanās vietu 18.gs. vidū, jo Zasu muižu Šteinhauers nopirks tikai 1759., bet Hermeliņa muižu (labajā Daugavas krastā, tagadējās Pētersalas ielas apkaimē) 1756. gadā. Draudze, vismaz tos dažus gadus līdz 1750. gadu sākumam, kad pret Brāļu draudzēm tiek vērstas cariskās Krievijas varas represijas, nevarēja vienmēr, pie jebkuriem laika apstākļiem, sanākt kopā Jērakalnā. Šteinhaueram jau kopš 1736. gada piederēja Voleru muiža – varbūt tur, kaut patālu gan no Jura ciema, gan Iļģuciema, kaut gan uz Brāļu draudzes saiešanām svētdienās Vidzemē cilvēki kājām mērojuši desmitus kilometru. Var domāt, ka tagadējā Iļģuciema priekštecī, kur Šteinhaueru dzimtai (tēvam Matīsam, brāļiem Jānim un Jēkabam) vismaz kopš 18. gs. sākuma piederēja vairāki zemes un namu īpašumi (ap tagadējo Tvaikoņu ielu), tāda iespēja pastāvēja, bet mēs par to neko nezinām.  Katrā ziņā, tajā laikā draudze noteikti nesanāca Zasu muižā, kas tad vēl piederēja fon Benkendorfiem.

Šteinhauera muiža - Zasumuiža

Stāsts par Zasu muižu[2] kā Jāņa  Šteinhauera vadītās Brāļu draudzes sanākšanas vietu sākas ar 1759. gadu. Pagaidām nav noskaidrots, kādas ēkas Zasu muiža centrā pirkuma brīdī JST iegādājās, bet uz kartes aversa lasām, ka uz lapas attēloti Šteinhauera muižiņas īpašumi. Zināms, ka tās, visticamākais, atradās nelielas upītes[3] krasta piekalnītē, kur tagad saceltas dzīvokļu ēkas Daugavgrīvas ielā 56, 60 un 68a – tieši tur, kur ir apstādījumi starp mājām[4]. 

Vairāk skaidrības ir par laiku pēc 1765. gada, kad JST saņem patentu no Krievijas impērijas Manufaktūrkolēģijas Pēterburgā, kas viņam atļauj būvēt manufaktūras ēku un ražot papīru. Ražošanas vajadzībām tikušas uzceltas ūdens un vēja dzirnavas, kā arī krietns skaits citu ēku. Liekas, ka tieši ūdensdzirnavu ēkā atradās Brāļu draudzes saietu telpas.

Par to, ka mums ir konkrēts pamats tā uzskatīt, jāpateicas Johanam Kristofam Brocem un viņa izteiktajai interesei par Rīgas apkaimi ap Dzegužkalnu, Iļģuciemu un Āgenskalnu. Jāsaka, ka pēc viņa smalkajiem zīmējumiem vizuāli var labi rekonstruēt prāvu daļu šo Pārdaugavas vietu 18. gs. nogalē. Arī Šteinhauera dzirnavas, kas 1794. gadā attēlotas ļoti detalizēti, kas, pirmkārt, deva iespēju nepārprotami identificēt, ka tā pavisam noteikti ir ar papīra ražošanu saistīta ēka un tikai kāda pavisam sīka detaļa ticami liecina par hernhūtiešu saistību ar to. Par papīra ražošanu droši vēsta neierasti garās logu ailes ar slēģiem, bet par Brāļu draudzes klātbūtni – nelielā jumta virsbūve ar vējrādi. Tieši šis nelielais tornītis virs kores ir tradīcija un saite, kas savieno 18. un 19. gs. Brāļu draudžu saieta namus Saksijas Hernhūtē un Ziemeļkarolīnas Vinstonā – Seilemā, Grenlandes Nuuk’ā,  dāņu Kristiansfeldē un Pārdaugavas Zasumuižā. Tā nevarētu būt nejaušība, pārāk raksturīgi hernhūtiešu lūgšanu namiem “Gemeinhaus” un neraksturīgi tā laika Rīgas koka mājām.   

Un tā, Rīgas Brāļu draudzes saieta nams, ļoti iespējams, no 1760. gadu vidus līdz draudzes vadītāja nāvei 1779. gadā  atradies Šteinhauera papīra manufaktūras ēkā, kuras ievērojamie izmēri to spēja nodrošināt. Dzirnavu ēkas veidols ar tornīti virs jumta palicis nemainīgs gan 1825. gadā, kad tas attēlots Pārdaugavas ielu fasāžu notinumos, bet 1883. gada plānos ēkas vairs nav. Tās pamati, tāpat kā dzirnavu dambis uz “Zasupītes”  jeb “Šteinhauerupītes”[5] atradies Daugavgrīvas ielā 56, RTU stadiona pašā ziemeļaustrumu galā[6]. 

Kopdziedāšana

Laiks pārslēgties no  Rīgas latviešu Brāļu draudzes mājvietas uz pārdomām par kopdziedāšanu. Cik svarīga nozīme šo draudžu dzīvē bijusi kopīgai dziedāšanai, nav jāpierāda. Pirmsākumos, kad Vidzemē un Rīgā ieradās pirmie Hernhūtes misionāri, dziedāšana notika vāciski. Jau pavisam drīz garīgās dziesmas sāka tulkot latviski, kas bija viens no galvenajiem iemesliem, kālab hernhūtisms neaptverami īsā laikā iekaroja latviešu prātus un sirdis, jo viņi dziedāja par godu savam Dievam, savā valodā. Ir kāda lieliska doma[7] par kopdziedāšanas lomu, proti “vergu dvēseles var pārveidot par brīvu cilvēku tikai ar kolektīvo dziedāšanu”. 

Zasumuižas draudzes dzīvi, arī kopdziedāšanu pēc tēva Matīsa nāves vadīja Jānis Šteinhauers. Saglabājušās senas atmiņas, ka Barbara Šteinhauere ģimenes Pārdaugavas īpašumā iedibinājusi Zāļu dienas tradīciju, bet abi kopā ar vīru – pēc pusgadsimta aizmirstības - atjaunojusi kopīgu Jāņu svinēšanu. Lasīts, ka tas sācies ap 1756. gadu. Vai šis laiks un notikumi ir tikai nejaušība vai no tā varētu izdarīt kādus turpmākus iespējamību secinājumus?

Pirmkārt, 1750. gadu sākums un vidus sakrīt ar svarīgiem notikumiem gan Brāļu draudžu kustībā, gan Šteinhauera dzīvē. Aiziet mūžībā stiprais Vidzemes hernhūtisma balsts – ģenerāliene Hallarte[8] (1750.), sākas Vidzemes latviešu garīgās Mekas – Valmieras hernhūtiešu centra nojaukšana (1753.), pieaug Rīgas rātes un ģilžu agresija pret Rīgas latviešiem un Šteinhaueriem (1753.), Šteinhauers piedalās grandiozā starptautiskā zemes iegādes projektā ar mērķi kaut kur virs Zemes izveidot tādu kā neatkarīgu Brāļdraudžu valsti “Vahoviju” un šim mērķim par savu naudu nopērk un uzdāvina 16 km2 Amerikas zemes Ziemeļkarolīnā (1754.). 1756. gadā JST pērk Hermeliņa muižu, 1759. – Zasu muižu. No šī nepilnīgā notikumu koncentrāta rodas iespaids, ka, jo vairāk Rīgas vāckungi rieba Rīgas latviešiem – nevāciem, jo straujāk pulsēja Šteinhauera dzīves ritms. Viņš bija kļuvis daudzpusīgs un ļoti turīgs uzņēmējs, ar plašiem biznesa sakariem Eiropā, studējis hernhūtismu ārzemēs, daudz lasījis un ceļojis. Pieredzējis Rīgas Brāļu draudzes vadītājs. 

Viena no patiesībām, kas no globālās hernhūtisma ideoloģijas varētu būt iekopējusies Rīgas slavenākā latvieša apziņā, bija hernhūtisma kustības pamatideja par cilvēku tiesībām uz personas, ticības un kopību brīvību, t.i. – par brīvu un domājošu sabiedrību. 

Zinām, ka ap Šteinhaueru pulcējās draudze, mastu koku šķirotāji un citu ūdens amatu latvieši, bet tā vēl nebija visu Rīgas latviešu kopība. Šteinhauers sāka ilgstošu juridisko un ekonomisko karu ar Rīgas vācisko eliti par līdztiesību. 

Šteinhauers, acīm redzot, saprata, ka vienam šo karu neuzvarēt un sāka meklēt ceļus, kā apvienot latviešus. Viens ceļš bija Brāļu draudzes ar domu un darbību kopību. Otrs – legāli kļūt par pilntiesīgu Rīgas pilsoni, pēc tam – par latviešu priekšstāvi Rīgas rātē. Trešais – veidot plašāku latviešu kopienu, kas tolaik bija neiespējamā misjia, jo nebija ne sociālo tīklu, ne latviešu preses, ne operatīvas saziņas līdzekļu – tikai no mutes mutē. Un dzima ideja par kopīgu Rīgas latviešu svētku svinēšanu. Rīgas leģendas vēsta, ka svinēts trīs dienas – 22. jūnijā Zāļu diena (kas sakritusi ar Šteinhauera kundzes dzimšanas dienu, ja to rēķina pēc “vecā stila” kalendāra) un Šteinhauera muižiņas īpašnieka vārdadienu, ko Jāņos atzīmēja 2 dienas vēlāk. Sanāk, ka šī cienījamā latviešu sanākšana Dzegužkalna pakājē[9] varētu būt sākusies pēc 1759. gada. Ja tā, tad gribētos ticēt, ka tad arī aizsākusies Rīgas latviešu kopdziedāšanas tradīcija, jo vai tad no sirds līgot ir iespējams bez dziedāšanas? Ļoti iespējams, ka svētkos skanēja gan garīgas, gan tautas dziesmas, bet tas nav tik svarīgi. Būtiski ir tas, kā par latviešu poētiski melodisko dabu 1841. gadā rakstījis Johans Georgs Kōls[10]: Katrs latvietis ir dzimis dzejnieks, katrs dzejo un prot savas dziesmas dziedāt. Dziesmas plūst no viņu rīklēm kā cīrulim.” Būtiski ir tas, ka Zāļu diena kā īpašs notikums dzīvo arī mūsdienās, tāpat kā kopīga līgošana un dziedāšana. 

Turpinot domu, noslēgšu šo eseju ar atgādinājumu par Latviešu Pirmo vispārīgo dziesmu svētku karoga ikonisko devīzi “Lihgo!”, kas ir dziļiu simbolisks tilts starp Šteinhaueru latviešu līgošanas, t.i. dziedāšanas aizsākumu Rīgā un turpinājumu visā Latvijā. Līdz pat mūsdienām. 

p.s.

Kur dziedāšana, tur muzicēšana un tas būtu attiecināms arī uz Jāni Šteinhaueru. Gadu pēc Barbaras Šteinhaueres nāves, 1781. gada maijā, notiek abu mantības ūtrupe, kurā izsola priekšmetu Viola d’ Amour[11]. Instrumentu nopirkusi kundze vārdā Anna un ailē virs šī vārda rakstīts “Steinhauer”. Par to liecina ūtrupes ieraksta 56. rindiņa pārdodamās mantības sarakstā rubrikā “Visādas mantas”. 

Daudzās publikācijās minēts, ka tieši vijole bijusi tradicionāls instruments hernhūtiešu draudzēs, arī Latvijā. Tomēr Šteinhauera (varbūt spēlējuši gan vīrs, gan sieva, jo “mīlestības vijole” vislabāk esot skanējusi zem sievietes maigajiem pirkstiem)  nav gluži parasta, bet ar 5 līdz 7 stīgām un zem tām izvietotām tāda paša skaita rezonējošajām stīgām un tieši tāpēc vijoles “balss” ir barokāli samtaina[12], cēlusies no arābu zemēm, tuva Viola da Gamba tembram. Viola d’Amour galvenokārt lietota Eiropā 17. un 18. gs., bet pēc tam devusi vietu citām vijoļu modifikācijām. 

Kāpēc šai vijolei varētu būt nozīme kopīgās muzicēšanas reizēs Zasumuižas papīra manufaktūrā? Tāpēc, ka sanākšanas vadītājs varēja precīzi “iedot toni” un spēlēt pavadījumā. Vijole no daudziem viedokļiem bija vispieejamākais un demokrātiskākais mūzikas instruments.  Vijole nebija vienīgais Šteinhauera instruments, jo laikabiedru liecībās (glabājas Hernhūtes Brāļu draudžu arhīvā[13]) minēts, ka viņš spēlējis mežragu[14].

[1] Publikācijās par Dzegužkalna vēsturi parasti lietotais vietvārds “Jērukalns”, iespējams, neprecīzi atspoguļo nosaukumā ietvertā sakrālā simbolisma jēgu, kurā nav vietas jēru ganāmpulkam, bet konkrētam Jēram kā Pestītāja simbolam, kā to precīzi iezīme G. Ceipe un H. Enzeliņš savās publikācijās par Valmieras Jēra kalnu. 

[2] Vismaz vienā 1760. gadu kartē Zasumuiža ierakstīta kā “Sassen oder Steinhauershoff” un blakus “Erbhöfchen”, kas nozīmē īpašumu ar testamentārās mantošanas tiesībām. 

[3] Esam noskaidrojuši, ka šī upītes izteka līdz pat 20. gs. sākumam bija Mūkupurvā un ietecēja Daugavā pie Ūdens ielas, šķērsojot LU Botānisko dārzu visā garumā no Kūdras ielas līdz Slokas ielai. 

[4] Šteinhauera muižiņas (Steinauers Höfchen) teritorijas topogrāfiska karte, ap 1760. gadu. LNVA, F2909, apr. 1, lieta Nr. 333

[5] Upītei līdz šim nav izdevies atrast nosaukumu, tāpēc tādas improvizācijas. 

[6] Orientējošās koordinātas: 56.954776, 24.068366,

[7] http://www.spats.lv/2012/07/dziesmu-pirmsakumiem-uzgavilet-raksts-krimuldas-vestim/

[8] Magdalēna Elizabete fon Hallarte (Magdalene Elisabeth von Hallart) (1683–1750)

[9] Atmiņas vēsta, ka pirmsākumos svinējuši Zasumuižas krogā, kas varētu atbilst patiesībai, jo 1781. gada Šteinhaueru mantas ūtrupes sarakstos figurē arī muižas krogus ēka. 

[10] http://www.spats.lv/2012/07/dziesmu-pirmsakumiem-uzgavilet-raksts-krimuldas-vestim/

[11] LVA, Fonds 1380, apr.1, lieta 3897. 

[12] https://www.youtube.com/watch?v=id4RQYYeJEM&ab_channel=JuliaRebekkaAdler

[13] Personalien des sel. Bruder Johann Steinhauers, der d 10/21 Februar in Riga Sanft atschlafen ist.  Par iespēju iepazīties ar transkribēto tekstu pateicos Dr. hist. Beātai Paškevicai. 

[14] Turpat: “…so wiederholt er diese ihm so angenehme Melodie auf dem Waldhorn.”