Pirmie Latviešu dziesmu svētki kļuva par pirmo plašāko sieviešu pārstāvniecības pasākumu Baltijas publiskajā telpā. 19. gs. sociālais normatīvs noteica, ka sievietes dzīvei jānorit savā ģimenē un mājā. Arī sabiedrībā viņas iznāca ģimenes ietvarā, t.i., kopā ar citiem tās locekļiem. Taču Pirmajos Latviešu dziesmu svētkos 212 dziedātājas kāpa uz skatuves kā pilnvērtīgas jaukto koru dalībnieces. Nekas līdzīgs nebija noticis ne 1861. gada Baltijas dziesmu svētkos Rīgā, kad pulcējās 700 vācu vīru koru dziedātāju, ne 1869. gada Igauņu dziesmu svētkos Tērbatā (Tartu) ar 845 dziedātājiem. 

Tiesības

Sievietes 19. gs. otrajā pusē, tāpat kā mūsdienās, veidoja vairāk kā 50% no visa Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaita. Arī paredzamais mūža ilgums sievietēm bija nedaudz lielāks kā vīriešiem. Tiek lēsts, ka 1800. līdz 1883. gadā vīriešiem tas bija 39,1 gads un sievietēm – 42,7 gadi. Tā laika likumdošanas un sociālās prakses sievietēm piešķīra nepilnvērtīga cilvēka statusu, kas līdzinās nepilngadīga bērna stāvoklim. Likums liedza sievietēm pilnas tiesības rīkoties ar savām dzīvēm. Baltijas guberņu civilkodekss paredzēja, ka, noslēdzot laulību, vīrs kļuva par savas sievas aizbildni. Tas viņam deva tiesības rīkoties ar sievas mantu un saņemt tās visus ienākumus. Likums arī prasīja no laulībā esošām sievietēm paklausību vīram un pakļaušanos viņa gribai. Sievietei mātei nebija tiesību pieņemt lēmumus par savu bērnu dzīvi, izšķirošais allaž bija tēva viedoklis. 19. gs. otrajā pusē tika uzskatīts, ka sievietes dzīvei ir jānorit ģimenē, tāpēc tiesībaktos neprecējušos sieviešu tiesības netika aplūkotas. Viņas atradās savu tēvu aizbildniecībā. Ja tēva vairs nebija, tad aizbildniecību pār laulībā neesošu sievieti uzņēmās citi vīriešu dzimuma radinieki. 19. gs. sievietēm nebija nekādu politisko tiesību.

Ģimene

Absolūti lielākā sabiedrības daļa dzīvoja ģimenēs. Precēšanās cilvēku dzīvēs bija tikpat dabisks un nenovēršams notikums kā piedzimšana un nāve. Neprecējušies cilvēki bija retums. Sievietes dzīves pamatkarjeru veidoja laulības un ģimene, tādēļ bija ārkārtīgi svarīgi, lai tā būtu veiksmīga. Laulību šķīra ārkārtīgi reti. Baltijas guberņās cilvēki precējās salīdzinoši vēlu, piemēram, laukos vīrieši stājās laulībā vidēji 27–29 gadu vecumā, sievietes – 24–26 gadu vecumā. Laulības pārsvarā slēdza vienāda sociālā slāņa ļaudis: muižnieki precējās ar muižniecēm, saimnieki – ar saimnieku meitām, kalpi – ar kalponēm. Slēdzot laulības, liela loma bija praktiskiem apsvērumiem, dažkārt – skaidram aprēķinam. Piemēram, pūram, saimniecības lielumam, amata prasmei, līgavas vai līgavaiņa ģimenes sociālajam statusam. Gan vīrieši, gan sievietes tiecās laulības izmantot kā sociālo un/vai materiālo liftu. 19. gs. otrajā pusē, kad vidusšķiras aprindās modernizējās nukleārās ģimenes modelis, un laulību slēgšanas motīvu spektrā lielāku nozīmi iemantoja mīlestības jūtas, romantiskas attiecības un seksuālā pievilcība. Mīlestības tēma sāka iegūt arī aizvien lielāku nozīmi tālaika literatūrā un teātra iestudējumos, šī tēma spilgti atainojās arī Rūdolfa Blaumaņa (1863–1908) stāstos, novelēs un lugās.

Darbs

Sievietes galvenais darba lauks bija mājās. Zemnieku saimniecības sievietes vadīja mājsaimniecību, gādāja par dārziem, piena lopiem un sīklopiem, aprūpēja bērnus un vecus cilvēkus, izrīkoja kalpones. Pārtikušu pilsētnieku ģimenēs sievas ziņā atradās mājsaimniecība, darbs tajā ietvēra rūpes par ģimenes uzturu un ēdienreizēm, bērniem, kārtību mājās un kalpotāju darba vadīšanu. 

Sievietes strādāja arī algoto darbu. Laukos tas galvenokārt bija laukstrādnieces (kalpones) darbs muižā vai zemnieku saimniecībā. Pilsētā sievietes pārsvarā pelnīja iztiku, veicot mājsaimniecības darbus. Viņas bija kalpones, istabenes, virtuvenes, bērnu aukles, veļas mazgātājas. 19. gs. pēdējās desmitgadēs pieauga sieviešu darbavietu skaits rūpniecībā un tirdzniecībā, kā arī apkalpojošā un izklaides sfērā. Viņas kļuva par strādniecēm rūpnīcās, pārdevējām, šuvējām, frizierēm, viesu apkalpotājām ēdienu veikalos, traktieros, viesnīcās vai pansijās, apkopējam u.c. Apmēram 1% no pilsētās dzīvojošajām sievietēm nodarbojās ar prostitūciju.

Sievietes, kuras bija ieguvušas izglītību, strādāja skolās, kantoros, telefona centrālēs, slimnīcās, teātros. Izņēmuma situācijās sievietes sekmīgi darbojās arī biznesā. Rīgas vēsturē tāda ir Katrīna Dombrovska (1830–1903), kura bija ģimenes uzņēmuma – koku tirgotavas un zāģētavas – faktiskā vadītāja. Viņa arī aktīvi darbojās labdarībā: gādāja par meiteņu skolu, bērnu patversmi, trūkumcietēju ēdināšanu.

Strādājošas sievietes sociālais prestižs tālaika sabiedrībā bija zems. Viņu alga veidoja vidēji veidoja 50–70% no tādā paša darbā strādājoša vīrieša algas. Valdīja uzskats, ka sieviete nav ģimenes iztikas pelnītāja un ka tādēļ viņai pienākas tikai viena cilvēka iztikas minimums vai neliela summa ģimenes papildienākumiem.

Sabiedriskā dzīve

Sieviešu sabiedriskās dzīves galvenā forma bija darbība labdarības biedrībās, tomēr 19. gs. otrajā pusē viņām pavērās iespēja iesaistīties arī vīriešu organizēto biedrību kultūras aktivitātēs. Viena no galvenajām formām bija publiskā kopdziedāšana. 1873. gadā pastāvēja 43 latviešu dziedāšanas biedrības, kurās darbojās 1337 dziedātāji. Viņu vidū – 250 sievietes (18,7%). Tomēr 22 latviešu dziedāšanas biedrību biedri bija vienīgi vīrieši. Lielākais sieviešu skaits – 24 koristes – bija Irlavas dziedāšanas biedrībā, 20 – Baldones un Aizkraukles biedrībās, 18 – Ārlavas un Cēsu biedrībās. Pirmajās vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā pulcējās ne tikai vīru kori, bet arī jauktie kori. Kopskaitā – 1003 dziedātāji, viņu vidū 212 sievietes (21,14%). Sievietes arī sarūpēja dziesmu svētku “Līgo” jeb “zeltenīšu” karogu. Viņas bija arī dziesmu svētku koncertu apmeklētāju un balles dalībnieku vidū. Kopdziedāšanas pasākumi bija cieši saistīti ar teātra spēlēšanu. No koristu vidus parasti nāca arī pirmās Rīgas Latviešu biedrības teātra aktrises, arī pirmā latviešu teātra zvaigzne Dace Akmentiņa (1858–1936).