Igauņu un latviešu tautu dzīvē bijis daudz paralēļu jau kopš senatnes. To noteikusi gan teritoriālā tuvība, gan iesaiste vienās un tajās pašās vēstures norisēs (12. gadsimtā vācu krustnešu iebrukums, vēlāk kopīgi piedzīvotie zviedru un krievu laiki). Un tomēr – neraugoties uz šīm paralēlēm, abas tautas saglabājušas savrupību, ko nav spējusi izjaukt pat ilgstoša līdzās pastāvēšana bez mazākās politiskās autonomijas. Literatūrzinātniece Māra Grudule citē divu zviedru laiku zemnieku, Anša un Miķeļa, zīmīgu sarunu, ko savulaik pierakstījis  Georgs Mancelis (Georgius Mancelius, 1638):

 “M. Kahdu Wallodu tur [Vidzemē – B. J.] runna?

A. Kahdu? No Rieghaslieds Wallkam runna muhssu Lattwisku Wallodu, vinja puß Wallkas, par Upp parzehleeß, the jaw Iggaunisku wallodu dsirrdehssi.”[1]

Un patiesi, neraugoties uz oficiālas robežas ilgstošu neesamību (tā noteikta tikai 1920. gadā), neoficiālā (valodu) robeža pie Valkas pastāvējusi jau gadsimtiem ilgi.

Mijiedarbe un reizē zināma savrupība izpaudusies daudzās jomās –arī dziesmu svētku kustībā. Gan Igaunijā, gan Latvijā tā aizsākusies aptuveni vienā vēstures periodā. Prese aizrautīgi sekoja svētku norisēm, izceļot gan kopīgo, gan atšķirīgo abās kaimiņzemēs. Rakstā tiks sniegts ieskats interesantākajās atziņās, kas veltītas šai tematikai Rīgas laikrakstu un žurnālu slejās.

Pirmie Vispārējie igauņu dziesmu svētki risinājās gadā Tērbatā – četrus gadus pirms līdzīga notikuma latviešu kultūras dzīvē. Pats dziesmu svētku jēdziens latviešu inteliģencei, protams, nebija svešs –daudziem vēl bija labā atmiņā vērienīgie vācbaltiešu dziesmu svētki Rīgā 1861. gadā.

Tomēr Pirmie Vispārējie igauņu dziesmu svētki iezīmēja pavisam citu politisko gaisotni, un tieši politiskais aspekts arī piesaistīja Tērbatas latviešu korespondentu uzmanību. Viņu rakstos neatrodam dziesmu repertuāra vai pašu dziedājumu detalizētu izvērtējumu (jāņem arī vērā, ka profesionālas latviešu mūzikas kritikas tolaik vēl nebija), turpretī svētku runas bija intereses degpunktā. Avīzes Baltijas Vēstnesis korespondents 1869.gada 2. jūlija numurā, publikācijā Igauņu dziedāšanas svētki Tērpatā, īpaši izceļ pedagoga un mācītāja Jakoba Hurta (1839–1907) uzstāšanos 1869. gada 19. jūnijā:

“No runām īpaši pieminama tā no ģimnāzijas skolotāja Hurt turēta. [..] tas teice, ka lai visi Igauņi to netikumu izdeldējot, ka tie, augstākā kārtā būdami, savu tautību noliedzot un zaimojot; kā Igaunim arī neklājoties, lai tas savā dzīvē ne kad neaizmirstot, ka tas ir Igaunis.”[2]

Baltijas Vēstneša līdzstrādnieks acīmredzot izjuta Hurta ideju sasauci ar tā brīža jaunlatviešu vidē valdošajām vēsmām. Savukārt cita avīze, Mājas Viesis, korespondencē no Pirmajiem igauņu dziesmu svētkiem mudina latviešus sekot kaimiņu piemēram:

“Kad nu mēs jautājam, caur ko Igauņiem bija iespējams tādus tautas svētkus tā pēc kārtas iesākt un pa godam galā vest, tad jāatbild: caur vienprātību. Svētku priekšniekiem nebūs gan viegla lieta bijuse, tik tukšā gadā tik lielus svētkus apgādāt; bet kur vienprātība, tur arī tā visgrūtākā lieta iespējama. Mēs Latvieši varētum gan Igauņu vienprātību sev par priekšzīmi ņemt.”[3]

Igauņu vienotība latviešu inteliģencei šķitusi apbrīnas vērta arī turpmākajās desmitgadēs. Vairāk nekā pēc četrdesmit gadiem, vērtējot jau pēdējos (Septītos, 1910) igauņu dziesmu svētkus, kas rīkoti  cariskās Krievijas laikā, komponists un mūzikas kritiķis Alfrēds Kalniņš atzīmē: “Kā pasaciņa jums izklausīsies vēsts, ka no visām igauņu partijām un strāvām neviena vēl nav uzstājusies pret šiem svētkiem, nevienā laikrakstā vēl nav parādījušās nelabvēlīgas  atsauksmes  un aizrādījumi, ka svētki nebūtu jārīko.”[4]

Pilsētas iedzīvotāju plašākas aprindas latviešu un igauņu dziesmu svētkus, iespējams, uztvēra atšķirīgi. Par to liecina, piemēram, laikraksta Balss publikācija 1879. gada 11. augustā, kas veltīta jau Otrajiem  Vispārējiem igauņu svētkiem (1879). Avīzes korespondents, salīdzinot tos ar Pirmajiem latviešu svētkiem (1873), atzīmē:

“Rīgai nebij ne sirds ne saprašanas priekš Latviešu tautas svētkiem, kuri, arī viņai par godu, tika viņas robežās nosvinēti. Turpretim Tērpata, kura jau arī priekš desmit gadiem bij Igauņu dziedātājus pēc svētku vīzes uzņēmusi, bij šoreiz visās svētku dienās it jauki izgreznojusēs. Nevis vien daudz namu pie abiem lielajiem tirgus plačiem un visās lielākās ielās bij ar karogiem izpušķoti, bet arī pats rātūzis bij svētku drēbēs tērpies un lepojās Vidzemes krāsām izgreznots. Pirmajā un pa daļai arī otrajā svētku dienā bij visas lielākās bodes slēgtas un strādnieki pie namu, tiltu un ielu būvēm un citiem darbiem bij no darba atlaisti.[..] Rīgas Vācu laikrakstiem nebija Latviešu svētkos neviena apsveicināšanas vārda.”[5]

Un vēl:  “Cerēsim, ka Rīgas Vācu laikraksti un iedzīvotāji [..] no N. D. Ztg. [Neue Dӧrptsche Zeitung – B. J.] doto priekšzīmi ievēros un pret Latviešu otrajiem vispārīgajiem svētkiem vairs tik auksti un vienaldzīgi neizturēsies.”[6]

Te gan jāpiebilst, ka latviešu autors nav pilnībā objektīvs. Demonstratīvi vienaldzīgu attieksmi pret svētkiem, visticamāk, pauda daļa no Rīgas vācu iedzīvotājiem – par to ļauj spriest laikabiedru liecības, kurās atspoguļoti dažādi incidenti svētku laikā (sk., piemēram, Kaudzītes Matīsa Atmiņas no “tautiskā laikmeta” un viņa lielākiem aizgājušiem  darbiniekiem[7]). Taču abām lielākajām Rīgas vācu avīzēm, Rigasche Zeitung un Zeitung für Stadt und Land, nav pamata pārmest svētku ignorēšanu: to attieksme bija visnotaļ labvēlīga, un, piemēram, Zeitung für Stadt und Land 1873. gada 29. jūnijā, apcerot latviešu koru sniegumu garīgajā koncertā, secina: “Atskaņojums bija viscaur pārsteidzoši labs.”[8]

Salīdzinot pirmo latviešu un igauņu dziesmu svētku programmas, redzam, ka garīgā koncerta repertuārs abos gadījumos bijis radniecīgas ievirzes: vācu un austriešu mūzika tajā ieņēmusi dominējošo vietu. Turpretī laicīgajam koncertam igauņi un latvieši izraudzījušies dziesmas pēc atšķirīgiem kritērijiem. Gan Igauņu Pirmo, gan Otro dziesmu svētku repertuāra lielāko daļu veidoja citauttu (pārsvarā vācu) komponistu dziesmas. Savukārt latviešu dziesmu svētkos jau no pirmsākumiem laicīgajā koncertā cittautu dziesmas skanēja maz – piemēram, Pirmajos svētkos vācu mūziku pārstāvēja vien trīs opusi. Goda vieta toties tika ierādīta latviešu tautasdziesmu apdarēm (kopskaitā astoņām). Tieši tautasdziesmu trūkumu latviešu prese vērtē viskritiskāk, rakstot par Otrajiem igauņu dziesmu svētkiem. Laikraksts Baltijas Vēstnesis 1879. gada 11. jūlijā komentē svētku  pēdējo dienu – 22. jūnija dziesmu karu: “Īstas tautas-dziesmas dzirdējām ļoti maz. Labprāt būtu tās vairāk dzirdējuši.”[9] Arī avīze Balss šī paša gada 18. augustā norāda: “Nožēlojams, ka dabūja tik vienu  vienīgo tautas dziesmu dzirdēt un tā pate nebij Igauņu, bet Somu.”[10]

Jāpiebilst, ka šajā vērojumā atspoguļojas būtiska igauņu mūzikas dzīves tendence: radniecība ar ziemeļvalstu un it īpaši ar somu kultūru tajā arvien daudzveidīgi uzsvērta – arī dziesmu svētku repertuāra jomā. Ne velti nākošā Igaunijas (un arī Somijas) himna, kuras melodiju radījis par somu mūzikas tēvu dēvētais Fredriks Paciuss (Fredrik Pacius), Igaunijā pirmoreiz plaši un vērienīgi izskanēja tieši Pirmajos dziesmu svētkos (1869).

Latviešu laikabiedriem pārsteidzoša šķita arī igauņu un vācbaltiešu ciešā sadarbība Vispārējo dziesmu svētku rīkošanā – parādība, kas Latvijā nepavisam nebija vērojama. Laikraksts Balss atzīmē:

“Vācieši, kuri viņu vidū dzīvo, atzīstās paši par ienācējiem, bet tad zināms arī kultūras nesējiem. Tā tad arī būs nu katram saprotams, kā tas nākas, ka pie Igauņu svētkiem tik daudz augstu Vāciešu un mācītāju piedalījās. Bet zināms, tad arī bija tikai Vācu valoda dzirdama, tā komitejas sēdēšanās, kā arī svētku gājienu sastādot un vadot.”[11]

Acīmredzot vācu inteliģences aktīvā līdzdalība dziesmu svētku rīkošanā daļēji izskaidro pamatā vācisko repertuāru igauņu svētku agrīnajā periodā – tik atšķirīgu no latviešu svētkos skanējušā.

80. gados (Trešie Vispārējie igauņu un Otrie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, 1880; Trešie Vispārējie latviešu dziesmu svētki, 1888) repertuāra ievirzes dažādība joprojām saglabājās. Interesanti atzīmēt, ka Jurjānu Andreja vienkāršā un poētiskā Lūk, roze zied (Trešie latviešu svētki, 1888) trīs gadus vēlāk iekļauta Ceturto igauņu svētku programmā (1891, nosaukums Kevade laul jeb Pavasara dziesma) – netieša liecība, ka igauņi vērīgi sekoja latviešu dziesmu svētku norisei un centās iepazīstināt klausītājus ar vērtīgāko ne tikai pašu skaņumākslā, bet arī cittautu mūzikā.

19. gadsimta 90. gados notika tikai vieni latviešu Vispārējie dziesmu svētki (Ceturtie, 1895), toties trīs igauņu svētki (Ceturtie, 1891; Piektie, 1894; Sestie, 1896). Mūzikas kritiķi turpināja to savstarpējo salīdzināšanu, un šai ziņā uzmanību saista igauņu laikraksta Postimees viedoklis. 1895. gada 4. jūlijā to atreferē Rīgas krievu avīze Rižskij vestnik:

“Aprakstot latviešu dziesmu svētkus Mītavā [Ceturtie Vispārējie dziesmu svētki Jelgavā 1895. gadā – B. J.], “Postimees” noslēgumā salīdzina šai ziņā latviešus un igauņus un konstatē, ka latviešu svētki bija visnotaļ vareni un spoži [..]. Igauņi nekad neiedrošināsies iekārtot tik lielu koncertzāli kā latvieši, nekad viņi arī neuzdrīkstēsies tirgot  tik dārgas biļetes [..], jo nebūtu daudz cilvēku, kas vēlētos par tām maksāt; turpretī latviešu svētkos visas šīs dārgās vietas bija aizpildītas, sevišķi pēdējā dienā. Latviešu svētkos, kā atzīmē laikraksts, latviešu valoda bija biežāk dzirdama nekā igauņu svētkos igauņu. [..] Lai arī  avīze atzīst šai ziņā latviešu svētku ārējo pārākumu, tā tomēr secina, ka iekšējā satura, proti, dziedājuma tīrības, saliedētības ziņā latvieši drīzāk atpalika no igauņiem. [..] Taču latviešu dziedāšana bijusi spēkpilna un varena, un tas liecina, ka attīstības un dziedātprieka ziņā viņi ir līdzvērtīgi igauņiem. Laikraksts norāda, ka [..] [orķestra] skaits latviešiem bijis krietni mazāks nekā igauņiem. “Postimees” pat uzskata, ka latviešiem vispār nav orķestru, lai gan svētkos  piedalījās līdz pat trīssimt [orķestra] mūziķu.”[12]

Mūsdienās vairs neradīsim atbildi uz jautājumu, ciktāl kritika par 1895. gada latviešu dziesmu svētkiem bijusi pamatota. Katrā ziņā spriedums par instrumentālo muzicēšanu šķiet trāpīgs: igauņu dziesmu svētkos instrumentālajiem mūzikas koriem patiesi bija daudz lielāka loma nekā latviešu vidē. To atzīst arī citi laikabiedri. Piemēram, avīze Baltijas Vēstnesis jau 1879. gada 4. jūlijā, izvērtējot Otros igauņu  dziesmusvētkus, raksta: “[..]še ir sanākuši daudz raga - pūtēju koru, kādu Latviešiem mazums.”[13] Savukārt žurnāla Austrums līdzstrādnieks komentārā par Piektajiem igauņu dziesmu svētkiem 1894. gadā norāda: “Ja mums īsumā jādod spriedums par šiem abiem koncertiem, tad jāliecina, ka sevišķu atzinību pelna igauņu mūzikas kori, kuri bija ļoti korekti iestudējuši savus gabalus.”[14]

Arī dažāda tipa koru sniegums latviešu un igauņu dziesmu svētkos atšķīries – iespējams, te izpaudusies nacionālo tradīciju ietekme. Tā, piemēram, vērtējot latviešu koru uzstāšanos, cittautu kritiķi kā stipro pusi visbiežāk izcēluši tieši sieviešu grupas dziedājumu. Pirmā šo īpatnību atzīmējusi avīze Zeitung für Stadt und Land  1880. gada 21. jūnijā, rakstot par Otrajiem Vispārējiem dziesmu svētkiem:

“Raksturojot latviešu balsis kopumā, īpaši jāizceļ sieviešu un meiteņu grupa – tajā mēs bieži dzirdam visai krāšņus soprānus, kas tiešām apbur ar savu augstākajā mērā dabisko svaigumu. Daudz retāk saklausāmi īsti alti, zemākās balsis lielākoties ir mecosoprāni, bez izteikta altu tembra. Vīru balsu skanējums ir vājāks, nav nedz skaistu tenoru, nedz arī patiesi dziļu basu.”[15]

Daļēji līdzīgu domu pauž laikraksta Rigasche Zeitung pārstāvis:  “[..] jauktajos koros soprānu dominante parasti ir vairāk izteikta, nekā būtu pieļaujami un mērķtiecīgi.”[16]

Tajā pat laikā Latviešu Avīzes reportāžā no Sestajiem dziesmu svētkiem Rēvelē (Tallinā) 1896. gada 19. jūnijā konstatē: “Vispārīgais spriedums par koncertiem skan, ka laicīgā koncertā dziedāts labāki nekā garīgā un ka vīru kori bijuši pārāki par jauktajiem.”[17] Var piebilst, ka Pirmajos (1869) un Otrajos (1879) igauņu dziesmusvētkos piedalījās tikai vīru kori –šai ziņā vērojama cieša saikne ar vācbaltiešu tradīcijām.  Turpretī latviešu Vispārējos dziesmu svētkos jau kopš pašiem pirmsākumiem (1873) līdztekus vīru koriem muzicēja arī jauktie.

Un vēl kāda pieminēšanas vērta atšķirība. No abām kaimiņtautām tieši igauņi pirmie dziesmu svētkos deva iespēju uzstāties sieviešu koriem atsevišķi: Latvijā tas notika vienīgi 1926. gadā, turpretī Igaunijā –jau 19. gadsimta beigās. Laikrakstā Baltijas Vēstnesis  1896. gada 19. jūnijā šo jaunievedumu komentē latviešu komponists, ērģelnieks un kordiriģents Jānis Kade. Viņš pauž nostāju, kas, raugoties no mūsdienu skatpunkta, varētu šķist konservatīva:

“Tūliņ pēc jauktiem koriem atkal savstarpīgi sacenšās 4 sieviešu kori. Samērā ar vīru un jauktiem koriem, sieviešu koru skaits ir diezgan liels, un mums liekas, ka Igauņi it īpaši šo vairākbalsīgas dziedāšanas zaru sāk piekopt. [..] Bet, ja tik vien iespējams arī vīriešiem dedzību priekš dziedāšanas iedvest, tad diriģentu kungi gan labāki darītu, ja viņi sieviešu koru vietā nodibinātu krietnus jauktus korus. Pēdējie caur savu lielo toņu apmēru un daudz citām labām īpašībām katrā ziņā dabū pārsvaru par pirmējiem.”[18]

Nākošie, cariskās Krievijas laikā pēdējie dziesmu svētki gan Igaunijā, gan Latvijā notika vienā un tajā pašā – 1910. gadā. To rezonanse  raksturota laikraksta Рижская мысль atsauksmē (Dzimtenes Vēstneša atreferējums 1910. gada 17. jūnijā):

“Tautas dziesmu svētku izrīkošana Rīgā un Rēvelē pierāda, ka mierīga kultūras darbība mūsu dzimtenē atkal ieņēmuse savu piederīgo vietu. Šo svētku piemērošana 200 gadu jubilejām par Vidzemes un Igaunijas pievienošanu Krievijai pietiekošā mērā pierāda, kāda sajūta tagad valda tautas aprindās; tas ir visdrošākais pretpierādījums izdomātām baumām par to, ka latvieši un igauņi cenšoties pēc separātisma. Šāda tendenciozu izgudrojumu nepatiesība lietas apstākļu pazinējiem bij pilnīgi gaiši saprotama jau arī tāpat, bet priekš tiem, kas par vietējām lietām mēdz runāt pēc citu mutes, šie svētki ir jo pamācoši.”[19]

Dzimtenes Vēstnesis komentē:

“Šis apcerējums dod liecību, ka “Rižskaja Misļ” ir labi informēta latviešu lietās. Par to, ka viņa stājas pretim latviešu apvainotājiem par separātisma piekopšanu, viņa izpelnās [..] atzinību šinīs laikos, kad nekrievu ķengāšana un paļāšana tiek uzskatīta it kā par patriotisma zīmi.”[20]

Citētās atsauksmes liecina, ka, neraugoties uz ārējo atkopšanos pēc revolūcijas, stāvoklis valstī, arī nacionālo attiecību jomā, joprojām ir nemiera un spriedzes pilns. Vērtējot no mūsdienu skatpunkta, jāatzīst, ka separātisma gars nebija izdomāts, tas neapšaubāmi dziesmu svētku kustībā izpaudās. Igauņu pētniekimin dažas raksturīgas detaļas no Septīto Vispārējo igauņu dziesmu svētku vēstures (1910), kas vedina uz paralēlēm ar Latviju – ne vien ar Krievijas impērijas laiku,  bet arī padomju periodu:

“[..] starp dziedātājiem bija izvietoti apsargi [..], kuriem bija jāaplaudē un ar ovācijām jāatbalsta “pareizās” dziesmas. [..] Stāvot ar noņemtām cepurēm, ļaudis lielā aizgrābtībā dziedāja Mana dzimtene [tagadējo Igaunijas himnu – B. J.] pēc Krievijas himnas svētku beigās, bez diriģenta, jo orķestris bija spēlējis Pori maršu, kas Somijā bija aizliegts masu protestu dēļ. Gubernators pavēlēja diriģentu arestēt un ieslodzīt uz desmit dienām. Tomēr sods netika izpildīts, jo maršs nebija aizliegts Igaunijā.”[21] 

Raksturīgi, ka tieši tāpat – ar neoficiāli dziedātu, programmā neiekļautu nākamo Latvijas himnu – dažas dienas vēlāk Rīgā izskan Piektie Vispārējie latviešu dziesmu svētki.[22]

Kā kopīgo un atšķirīgo tendenču mijiedarbe izpaudusies turpmākajās desmitgadēs – 20.–30. gadu brīvvalstīs, padomju perioda un arī mūsdienu dziesmu svētkos? Šie jautājumi neapšaubāmi pelnījuši dziļāku analīzi. Raksta gaitā vien ieskicēto salīdzinošo apskatu būtu lietderīgi nākotnē paplašināt gan hronoloģiskā, gan arī ģeogrāfiskā rakursā. Dziesmu svētku kustība mūsdienās vairs tikai trijās Baltijas valstīs rod regulāru tālākattīstību. Tāpēc līdztekus katras atsevišķās nācijas ieguldījumam ir vērts visaptveroši pētīt šīs senās tradīcijas izpausmes Baltijas reģionā kopumā.

[1] Grudule, Māra. Igauņu tauta, kultūra un literatūra latviešu grāmatās un presē. 17.–19. gadsimts. Letonica 17 (2008), 134. lpp.

[2] Igauņu dziedāšanas svētki Tērpatā. Baltijas Vēstnesis, 1869, 2. jūlijs.

[3] [Bez paraksta]. No Tērpatas. Mājas Viesis. 1869, 7. jūlijs.

[4] Kalniņš, Alfrēds. III. (VIII.) Igauņu vispārīgie mūzikas un dziesmu svētki Rēvelē, 12., 13. un 14. jūnijā 1910. g. Tēvija. 1910, 29. maijs.

[5] Igauņu otrie vispārīgie mūzikas un dziedāšanas svētki. I. Balss. 1879, 11. augusts.

[6] Turpat.

[7] Kaudzītes Matīss. Atmiņas no “tautiskā laikmeta” un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem. 1. sēj. Cēsis, Rīga: O. Jēpe, 1924, 245.-246. lpp.

[8] Ueber das lettische Gesangfest in Riga. Zeitung für Stadt und Land. 1873, 29. Juni.

[9] [Bez paraksta]. Igauņu otrie vispārīgie dziedāšanas un mūzikas svētki. Baltijas Vēstnesis. 1879, 11. jūlijs

[10] [Bez paraksta]. Igauņu otrie vispārīgie mūzikas un dziedāšanas svētki. III. Balss. 1879, 18. augusts.

[11] Igauņu otrie vispārīgie mūzikas un dziedāšanas svētki. I. Balss. 1879, 11. augusts.

[12]  Эстская печать о латышском празднестве. Рижский Вестник. 1895, 4 июля.

[13]  Igauņu otrie vispārīgie dziedāšanas un mūzikas svētki. Baltijas Vēstnesis. 1879, 4. jūlijs.

[14] Igauņu vispār. dzied. svētki. Austrums 7 (1894), 62. lpp.

[15] -y-. Vom lettischen Sängerfest. II. Weltliches Concert. Zeitung für Stadt und Land. 1880, 21. Juni.

[16] v. G. Das lettische Sängerfest. III. Der Wettgesang. Rigasche Zeitung.  1880, 21. Juni.

[17] -trs. Igauņu dziesmu svētki Rēvelē. Latviešu Avīzes. 1896, 19. jūnijs.

[18] Kade, Jānis. VI. vispārīgie Igauņu dziesmu un mūzikas svētki. III. Baltijas Vēstnesis. 1896, 19. jūnijs.

[19] “„Rižskaja Misļ’” raksta [..]. Dzimtenes Vēstnesis. 1910, 17. jūnijs

[20] Turpat.

[21] Estonian Song Festivals. [Tallinn]: Estonian Institute, 2004, pp. 6 –7.