Līdz pat 19. gadsimta vidum profesionālās mūzikas veidošanā latviešiem tikpat kā nav bijis iespējams piedalīties – viss tās radošais spēks koncentrējas galvenokārt ap tradicionālo mūziku, kaldinot milzīgas folkloras bagātības. Savukārt, dziedāšana baznīcu draudzēs sākas tiklīdz latvieši 16. gadsimta beigās saņem savu pirmo dziesmu grāmatu latviešu valodā. Viens no kordziedāšanas avotiem Vidzemē ir arī pirmās nacionāli reliģiskās atmodas kustības - hernhūtiešu iedibinātās kopdziedāšanas tradīcijas kopš 18. gadsimta.

Līdz ar nācijas veidošanos, latviešu ekonomiskā spēka pieaugumu un nacionālo atmodu 19. gadsimta vidū daudzviet tiek dibinātās pašpalīdzības, teātra, dziedāšanas biedrības, bet par koru vadoņiem tajās strādā skolotāji un ērģelnieki. Lielākā daļa nākusi no Jāņa Cimzes vadītā Vidzemes un Jāņa Bētiņa vadītā Kurzemes tautskolotāju semināra. Par latviešu koru kustības šūpuli kļūst lauku dziedāšanas biedrības un lauku baznīcu kori (kaut arī pilsētās šī kustība nes augļus). Tā ir atšķirība no Rietumu zemēm, kur dziedāšana koros galvenokārt skar tieši pilsētu vidi un aptver ierobežotas sociālās grupas – studentus, amatniekus, strādniekus, baznīcu draudzes.

Dziesmu svētki nebūt nav latviešu izgudrojums – lielāki un mazāki dziedāšanas svētki notiek jau 19. gadsimta pirmajā pusē Vācijā, Šveicē, Austrijā un citur, kur šī demokrātiskā muzicēšanas forma kļūst par ievērojamu nacionālās kustības virzītājspēku. Viens no lielākajiem pasākumiem notiek Leipcigā 1848. gadā, apvienojot vīru korus ar aptuveni 5000 dalībniekiem. Sekojot šim piemēram, daudzās Baltijas pilsētās tiek dibinātas vācbaltiešu dziedātāju vienības, arī Jelgavā un Rīgā. Jau 1836. gada 19. –21. jūnijā Rīgas kultūras dzīvē par nozīmīgu notikumu kļūst Daugavas Mūzikas svētki (Düna Musikfest) ar Rēveles (Tallinas), Tērbatas (Tartu), Pērnavas, Jelgavas, Liepājas, Valmieras un Rīgas vācbaltiešu koriem, kuri sniedz koncertus Domā, Muses biedrībā, Ķeizardārzā, Vasaras dārzā, Ganību dambī, Altonovā, Melngalvju namā, Mazās Ģildes namā, Vērmanes dārzā. Savukārt Baltijas dziedātāju svētkos Rīgā 1861. gadā no 29. jūnija līdz 4. jūlijam piedalās 21 vīru koris no Rīgas, Kuldīgas, Liepājas, Cēsīm, Limbažiem (un tas ir koris, kurā dzied RLB nākamais priekšnieks Rihards Tomsons), Rēveles, Klaipēdas, Pērnavas, Kēnigsbergas. Svētku ietvaros notiek garīgais koncerts Doma baznīcā, bet laicīgais – jaunuzceltās dzelzceļa stacijas ēkā. Notiek svinīgi gājieni, goda mielasti, bet Ķeizardārzā – koru sacensība jeb parādes koncerts, kuru noklausās 10 000 klausītāju.

Nav brīnums, ka vācbaltiešu svētku ideja atrod dzirdīgas ausis arī latviešu sabiedrībā, tāpat kā igauņos, veidojot konkurējošu pašapliecināšanās pasākumu. 1864. gada pavasarī mācītājs un rakstnieks Juris Neikens rīko latviešu koru pirmo novadu dziesmu dienas kopkoncertu Dikļu mācītājmuižas parkā, kurā piedalās seši kori ar 120 dziedātājiem, kā arī lielāks bērnu pulks. Tā virsdiriģents ir vācbaltiešu mūziķis Ernests Švehs no Rūjienas. Vēlāk līdzīgi svētki notiek arī citās vietās – Matīšos (1865), Rūjienā (1866), Janpilī (1867), Smiltenē (1868), Cesvainē (1869) un citur.

1869. gadā Tērbatā notiek pirmie igauņu Dziesmu svētki, kuros piedalās 800 vīru kopkoris ar virsdiriģentu, Jāņa Cimzes audzēkni un skolotāju semināra absolventu Aleksandru Kunileidu. Tie iedvesmo Kurzemes skolotāju semināra mūzikas skolotāju Jāni Bētiņu organizēt Kurzemes dziedāšanas svētkus Dobelē 1870. gada vasarā. Tajos piedalās 400 dziedātāji un 40 vīru liels Irlavas semināra audzēkņu un absolventu orķestris. Šos svētkus mēdz dēvēt par latviešu Vispārējo dziedāšanas svētku ģenerālmēģinājumu. Taču tie atklāj arī latviska repertuāra trūkumu – dalībnieku rīcībā ir cittautu autoru darbi, gan ar tekstu latviskojumiem.

Jau kopš 18. gadsimta reliģisku, saimniecisku, kultūras jautājumu risināšanā ar pašiniciatīvu izceļas hernhūtiešu draudzes Vidzemē, bet īsteni plaši latviska brāļošanās sāk notikt kopš 19. gadsimta četrdesmitajiem gadiem. Tomēr tai vēl nav stabila centra. Sakarā ar neražu Somijā un Igaunijā 1867.–68. gadā rīdziniekos atrodas pirmie 14 atsaucīgie ļaudis, kas vēlētos palīdzēt – 1868. gada 19. februārī viņi nolemj dibināt biedrību, kas atbalstītu igauņus, liekot pamatus „latviskas palīdzības biedrībai priekš trūkumu ciezdamiem Igauņiem”. Jaunās organizācijas biedru skaits aug neticami ātri, taču sakarā ar situācijas uzlabošanos igauņiem palīdzība vairs nav vajadzīga. Sagaidot Krievijas „iekšķīgu lietu Ministra kunga” atļauju, 1868. gada novembrī tiek nodibināta Rīgas Latviešu biedrība (RLB) 229 biedru sastāvā ar pirmajiem tās vadītājiem – hofrātu Bernhardu Dīriķi, pirmo priekšnieka vietnieku Rihardu Tomsonu, otro priekšnieka vietnieku arhitektu Jāni Baumani. Savu likumu otrajā paragrāfā biedrība paredz veicināt zinību un derīgu rakstu izplatīšanu, kā arī dziedāšanas izkopšanu. 70. gadu sākumā, RLB aicināts, Jānis Cimze sagatavo Dziesmu rotas pirmās divas daļas (1872. gada pavasarī ceļu pie koriem uzsāk Leipcigā drukātā krājuma „Dziesmu rota jaunekļiem un vīriem” pirmais izdevums – „Dārza puķes” ar 49, galvenokārt vācu autoru dziesmām, kā arī „Lauka puķes” ar 86 latviešu tautasdziesmu sabalsojumiem). Dziesmu rokrakstus sūta arī Baumaņu Kārlis.

1873. gadā 26. martā RLB „Svētku komitejas sēdēšanā” Rihards Tomsons, Bernhards Dīriķis, Jānis Baumanis un citi lemj par svētku norisi un dziesmu programmas sastādīšanu. Tāpat tiek izraudzīti virsdiriģenti – Jānis Bētiņš un bijušais Cimzes audzēknis, Valkas draudzes skolotājs un ērģelnieks Indriķis Zīle. Dziesmu svētku laikā nolemj sarīkot arī pirmo latviešu skolotāju konferenci un otro zemkopju kongresu. Visi priekšdarbi – nošu pavairošana, izsūtīšana, norišu izstrāde, karoga šūdināšana – notiek ļoti īsā laikā, bet nebūt ne gludi. Dziesmu krājumi gatavi tikai martā, mācīšanos kavē lauku darbi, tādēļ dažu dziesmu, piemēram, Vīgneru Ernesta vadītais Rendas koris mācās pa ceļam uz Rīgu, braucot garajās orēs. Un tomēr kori savu darbu paveic, arī tāpēc, ka aizrautība ir milzīga. Tas ir mīlestības darbs – bez algas un tikai ar pašu degsmi darīts, diriģentiem saņemot nevis naudu, „bet dziedātāju mīlestību” (tā raksta Ārlavas kora vadonis J. Meijers). Daugavas labā krasta kori braukšanai izmanto dzelzceļa pārvaldes sniegto 30% atlaidi, citiem tiek atstāti zirgi Pierīgā un nodrošināts tvaikonis iebraukšanai Rīgā pa Daugavu.

Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notiek Rīgā 1873. gada 26. –29. jūnijā (pēc jaunā stila 8.–11. jūlijā) ar svētku komisijas priekšsēdētāju, RLB priekšnieka vietnieku Rihardu Tomsonu to vadībā. Kopkorī ir 45 koru 1003 dziedātāji, bet Irlavas skolotāju semināra orķestrī – 30 dalībnieki. Svētku norisi aizsāk atklāšanas akts RLB zālē ar Līgo karoga svinīgu ienešanu. Vakarā seko garīgais koncerts Rīgas Domā. Nākamajā dienā notiek svētku gājiens, laicīgais koncerts Ķeizardārzā, bet trešajā dienā – koru kari, kuros piedalās pieci jauktie un 10 vīru kori. Kopkora repertuārs aptver 25 dziesmas, no kurām 12 ir latviešu autoru sacerējumi, arī tautasdziesmu apdares, kas saņem klausītāju vislielāko atsaucību.